Kādu dienu - un tas varbūt nebūs pārāk tālā nākotnē - mēs ar riebumu atcerēsimies nežēlīgumu, kas saistīts ar mūsu pašreizējiem paradumiem attieksmē pret dzīvniekiem. Taču iespējams, ka mēs būsim arī dziļi nokaunējušies par to, cik ierobežota bijusi mūsu izpratne par dzīvnieku pašvērtību [dignity]. Varbūt mēs nespēsim noticēt tam, ka kādreiz esam spējuši atstāt dzīvnieku līķus uz ceļa, kur tiem atkal un atkal pāri brauks mašīnas. Ja tā būs, mēs varētu arī - patiesībā es esmu par to pilnīgi pārliecināts - izprast šo riebumu kā pašsaprotamu attīstību no mūsu pašreizējo paradumu 'cilvēcīgākajiem' aspektiem. Taču mūsu izpratne par to, kāpēc nevajadzētu citu no cita tik radikāli nošķirt atsevišķus dzīvniekus vai dzīvnieku veidus, manuprāt nenovedīs pie secinājuma, ka mēs tagad ticam, ka atšķirības starp tiem nav attaisnojums dažādiem izturēšanās veidiem pret tiem.