Neviļus atcerējos šīs vasaras afēru, savu pēdējo Viņu - tos šūpīgos gurnus šaurajās, mūždien ar pildspalvu noķēpātajās džinsās, to melno žaketi un to sasodīto matu šķipsnu, kura bija speciāli atstāta nenogriezta un mūždien traucēja skūpstīties. Jocīgi, es viņu izdzēsu no sava cietā diska ātri un nesāpīgi, tur tagad ir tik skaisti kā dzīvoklī pēc pārvākšanās - palicis vien vecs dīvāns un pāris grīdlīstes, bet citādi tukšums.