Shelly -

09:54 am

Sakarā ar paaugstināto slodzi mācībās, darbā, haltūrās un etc (esmu te noorganizējusi tādas lokāla mēroga olimpiskās spēles. Jo nav vairs runa par nogurumu, nav vairs runa par kaut kādām cilvēktiesībām - tās ir vienkārši olipmiskās spēlēs zem moto "cik ilgi es sevi izturēšu". Reāli vajadzētu kādus divus mēnešus, bet droši vien sanāks visi trīs) sāk parādīties pirmie pārguruma simptomi - es sāku aizmirst visādus sīkumus. Sākot no atslēgām (un tad vakarā ir jāzvana pie durvīm, kuras atver galēji samiegojies Dārgais, kas par tādiem jokiem nepavisam nav preicīgs) un beidzot ar iziešanu no mājas bez šalles (lai pēc tam ilgi domātu, vai šalle palikusi mājās vai kādā darba mītingā) un mobilā telefona (16 neatbildēti zvani vienas dienas laikā! "Wiii, esmu populāra!"). Vai iespējams, sakarā ar savu straujo akadēmisko izaugsmi, esmu vienkārši mazliet pāragri uzsākusi profersora cienīgu attieksmi pret niekiem.
Lai izbeigtu šīs nekārtības, Dārgais ieviesis optimizācijas plānu - drēbēs vajagot lekt no divstāvu gultas otrā stāva, ielecot biksēs uzreiz un tad ar gumiju palīdzību pievelkot visu pārējo. Un priekšnamā ierīkot īpašu cilpu, kas mani ķer aiz kājas nepilnas komplektācijas gadījumā.
Jāatzīst, es smējos kā traka pa visu tramvaju par šo ideju. Un atcerējos Hariju Poteru, kura aizmāršīgajam skolas biedram vecmāmiņa atsūtīja "atgādinātāju" - spilgtu bumbu, kas mainīja krāsu gadījumā, ja īpašnieks bija ko aizmirsis. Problēma bija tikai iekš tā, ka A.SK. bumba mainīja krāsas visu laiku, un viņš nekad nevarēja atcerēties, ko tieši šajā mirklī ir aizmirsis.