es atcerējos, kā es vienreiz sēdēju siguldā, lielajā istabā ar krēslu pret durvim un vienkārši raudāju par to, ka visi kādreiz nomirs.
man bija 5 gadi un pat nezinu, kāpēc kaut kas tāds kādreiz bija.
nu jūs dieva dēļ varat nerunāt par nāvi man apkārt? labi, ja tev kāds nomirst, tā sajūta ir vienkārši galvu plosoša, pēdīga, nervus bendējoša un būtībā neapprakstāma, bet ja kāds tev sāk runāt 'ja nu es nomirstu' un nevis tā - tīņu robežās 'mani tagad pameta, es tagad nomiršu' bet pilnā nopietnībā - VĀĀKS. nu kā tā vispār var darīt? nu manai nākotnei tagad kaut kas mainās, kad tu kaut ko tādu pasaki? tam nevar sagatavoties. vai man viss būtu labi? nē, protams, ka nebūtu ! mans tētis nomira pirms 10 gadiem un es nesmu atkopusies, hell, es neesmu pat līdz pusei atkopusies. es vēlaizvien katru reizi, kad raudu, gribu vnk ieritināties tētim klēpī, jo es zinu, ka tētis mani nomierinātu, pažēlotu ( un mans tētis īsti ar manis žēlosānu neaizrāvās) un es zinu, ka jā, tas ir par ilgu, jā, tas ir slimi, bet es tur neko nevaru mainīt. es nemāku. ne es.