Pozitīvais ir it visā. Piemēram - es cienu tos cilvēkus, kas dīdās sabiedriskajā transportā. Viņi trinas, gorās, nervozi šmakstina lūpas, rauc pieri, izdveš neapmierinātus kunkstus un klusus gārdzienus. Viņi tiecas pieskarties visiem klātesošajiem, viņi nemitīgi lūkojas savos pulksteņos, veic steidzamus zvanus un raksta īsziņas, viņi KAVĒ! Jo sevišķi viņi kavē, ja visa pasaule sadodas rokās, lai braucamais apstātos sastrēguma vai kādas tehniskas ķibeles dēļ, he. Bezjēdzīgi? Nekā! Šīs cēlās personas, šie tīrie gari vienkārši cenšas pārvarēt likumu, kas nosaka "Jo vairāk ST pasažieri trīsies, jo lēnāk ST brauks!" Tas ir kaut kas līdzīgs Sci-fi filmu gaismas ātruma pārsniegšanai. Līdzko pārspiedīsi (pumpu) robežu, nokļūsi hipertelpā, un tad, jo sparīgāk trīsies, jo ātrāk tavs tramvajs brauks. Spoži, brīnišķīgi, pašaizliedzīgi.
Diemžēl, mans ļaunais, ierobežotais prāts to neuztver un vienalga aicina viņus visus izstumt ārā, sniedziņā, lai trinas tur. Vismaz ietves patīrīs.
Diemžēl, mans ļaunais, ierobežotais prāts to neuztver un vienalga aicina viņus visus izstumt ārā, sniedziņā, lai trinas tur. Vismaz ietves patīrīs.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}