Katru reizi kad braucu ceļot izdomāju, ka tūlīt rakstīšu baigo blogu par katru kilometru un kalniem uz apvāršņa.
Realitāte ir tāda, ka jau pirmajos kilometros rodas tāda kā egoistiska sajūta, ka ar to visu nevajag dalīties. Vienalga to ir jāredz, jāizjūt un jābūt līdzi.
Parasti tā arī tie blogi beidzas. Tikai pirmo reizi kaut ko tvītoju, bet arī tur nekas stipri sakarīgs nebija. Galu galā, nevienam īpaši interesanti arī nē.

Šogad izdomāju, ka braukšu atkal pa Izu pussalas rietumkrastu. Tas ir ambiciozs projekts, jo Izu pussalā nav nevienas taisnas vietas - stāvi, klinšaini krasti un visa pussala vienos kalnos un robos, turklāt diezgan pamatīgos. Braukšana, būtībā, pat nav braukšana, bet ir viena vienīga kalnos kāpšana un skriešana lejā.

Nekādas lielās pilsētas pa ceļam negadās, bet tie ciemi kas ir, ir iestinguši 20. gadsimta septiņdesmitajos gados ar karsto avotu hoteļiem, sarūsējuši, sagrabējuši, bet ļoti tīri, jo Izu pussalā ļoti ražīgi līst. Ir arī cits iemesls - Izu pussala austrumos un Čitas pussala rietumos veido Surugas līci, kurš jau ilgu laiku pazīstams kā lielo Tōkai novada zemestrīču rībinātājs un cunami lējējs. Neviens no tiem ciemiem cunami, acīmredzami, neizturēs, tāpēc vērojot tās baltās ciemu ēkas starp koši zaļajiem kalniem pie zaļganzilās jūras ir tā pārejošā skaistuma vērošanas sajūta, kā skatoties sakuru. Diezgan skarba lieta par ko domāt.

Nu re, par tiem blogiem.

Parasti blogi labi izdodas jau ilgāku laiku pēc.
Man vēl ir daudz kas palicis no pagajušā gada - gan tikšanās Kakegavas tējas kalnos ar večuku kurš tur caurām dienām sēž, tirgo saldējumu garāmbraucējiem un vēro tējas augšanu. Gan arī to, kā izskatās Mariko ciems Šizuokā, kas ir, noteikti, viena no skaistākajām apdzīvotajām vietām uz mūsu planētas. Gan arī to, kā es piestāju uz salas starp jūru un ezeru un gāju uz kontinentu ēdienu meklēt. Bet par to kādu citu reizi.
Laikam būtu jāsaņemās un jāpamēģina tomēr arī ceļojuma laikā kaut ko ierakstīt.