es vairs negribu buut purva brideejs. kaapeec es izskatos pavisam citaadaak nekaa es dziivoju un esmu. kaapeec es nekad netieku aaraa no sapeleejusha auksta darvaina purva. kaapeec manaa priekhsaa atkailinaas magjisks dziives skaistums, bet kaads man kaapj ar zaabaku virsuu un baazh atpakalj purvaa riistiities ar to uudeni. viss ir aukstaaks uudenii, ledains. man dazhreiz saap galva no aukstuma. it sevishkji no riitiem, es izeju pa durviim, un tur priekshaa ir pietura, un cilveeki kas ir dzeerushi un klainjojushi visu nakti, un mana seja juutas tik ievainojama, un man salst rokas un asaras rieshas aciis, no aukstuma, un es zinu, ka mana seja ir baala un uzacis melnas un luupas paarspiileeti saartas. un manas smarzhas smarzho ruugti izkliedeetas aukstumaa. un tad es atceros vasaru. kad gaiss ir medains un glaasta silti, un tad es atkuustu, un arii visas skumjas atkuust. skumjas sasalushas un skumjas atkuust un pludo un smacee, vienmeer pie mana saana. un es atceros visu laiku. bet ko es atceros? ko pavisam citu, es daru lietas, bet es vinjas nedaru, kameer es vinjas nevaru atcereeties.