nebiju nekāds akls hedonists sava dienišķā burgera meklējumos. ārprātīgi skaista diena kurzemes jūrmalā. horizontāls pikniks, saule acīs, no cilvēkiem izslaucīta pludmale, kauna nemaz. šmauciens pēc butēm, kā noskaidrojās, tad igauņu, jo mums vieglāk no igaunijas atvest uz savu piejūras ciematiņu,acīmredzot, nekā pašiem uzkūpināt uz vietas. dīvaini kaut kā. man liekas, ka man gribās kaut ko taisīt, nē, ražot. ražots latvijā. piedod man manu jaunības naivumu un stulbo jūsmošanu, bet man patīk kā tas skan. tik ļoti,ļoti.

pasta tante pārintriģēja, jo pie manis nāk pastā aizķērusies vēstule, ko izsūtijis divas nedēļas atpakaļ pēc mūs tikšanās. laikam neesot varējis pārliecināt, ka tā joprojām ir vēstule, kaut tik liela, tāpēc neklasificējas kā paciņa. sen nav saņemtas ar roku rakstītas lietas. prieks. jau tagad gribās vilkt arā no rakstāmgalda tālākās atvilktnes tinti, spalvu un ķēpāties kaligrāfijā izvelkot perfektus teikumus pa burtam un teikuma galā uzsēdinot Italica slīpuma parakstu vecajā manierē.