šodien autobusā pa riktīgam noraustījos. stāvēju laukumiņā starp krēsliem, kur vienā pusē sēdēja kāds melnais ar īsi apcirptiem matiem, tālumā vērstu skatienu un palielinātām acu zīlītēm, bet orā pusē - izspļauts killers pašnāvnieks, arī ar tādu pašu cietumnieku frizūru uz galvas, apdzijušu rētu tai pāri, armijas krāsas apģērbā, pie tam kaut ko visu laiku čukstēja sev apkaklē (varbūt kāda rācija? varbūt tie jau tā nato samita drošībnieki?), uz ielām bija izveidojušies vakara sastrēgumi, busiņš kustējās lēni, bet es stāvēju iekrampējies stangā, murmulēju pie sevis savas glābšanās formulas un drudžaini domāju, kā ātrāk tikt no turienes ārā, un cerēju, ka viss neuzies gaisā vismaz tik ilgi, kamēr es tur pa iekšu kūņojos, jo nekad jau nevar zināt, kur un kad tā pirmā sabiedriskā bumba sprāgs.