03:10 pm
Par mūziku. Par to, kas skan galvā. Katru reizi, kad es spēlēju kautko vienkāršu - slēdzās nost ārpasaules uztvere. Nav nekāds brīnums - tiek močīts pa taisno uz dzirdes aparātiem smadzenēs. Kad nāk kas sarežģītāks: vairāki instumenti vai soliņš, tā paātrinās sirdsdarbība un nobrūk. Tā itkā procesors nevilktu. Izlietu ūdeni nesasmelsi.
Un tas ir kautkā savādāk nekā improvizējot. Pirms improvizēšanas izveidojās spēcīgs pamatmotīvu vilnis. Ja kas nobrūk, atliek tikai atsēsties atpakaļ apkārtējā skaņā.
To es nesaprotu. Kas tur iekšā notiek?
Un vēl es esmu ievērojis, ka tiem, kas ir mācījušies kondženē, improvizēt ir grūtāk.
Vienalga ko, blūziņu, džeziņu, dziesmu, kas pēdējā dzirdēta. Motīvu, ko dungo.
labi, otrā inversija jautājumam
kādu instrumentu tu spēlē?
es esmu samoučka un shēmas taisu pats sev un spēlēju sev, reizēm esmu to te pieminējis
un tagad man ir ermoņikas, ar ko piepildīt dzelzceļa stacijas
bet vajag improvizēt, vajag sarunāties
Dziedu, daudzu džambi, izmantoju citas pieejamās lietas. Bet šodien mani mulsina tas, kas notiek prātā, kad rodas skaņas.
mani tas vienmēr ir mulsinājis, un tās retās reizes, kad esmu improvizējis ar kādu kopā, sauc atpakaļ
Akadēmiskā izglītība uzliek savas skavas imho... Kautgan manai draudzenei vokālā improvizācija nekādas problemas nesagādā, neskatoties uz iglītību...
čau, smej!
nevēlies rīt atnākt ciemos pie manis, džambu pasist?
From: | (Anonymous) |
Date: | July 3rd, 2004 - 11:12 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Koks:
Jaa - ja nebuutu bijusi 5dienas vakara satiksme, tad es arii buutu izmantojis savus 2 ieluugumus...