ĀĀāāāāā! Jā! (Šorīt saņēmu vēstuli ar domu, ka man vajag kādu savu uzskatu mainīt, jo tas nav pareizs!!!)

Jebkurš mēģinājums atainot īstenību ir subjektīvs. Gan mēģinājumā to atainot, gan mēģinājumā to uztvert. Tas gan uzjundī jautājumu - vai tāda īstenība (realitāte) vispār pastāv?

Tieši realizācija, ka visi noteikumi un paradumi, kurus ievērojam un pēc kuriem vadāmies, ir nekas vairāk kā cilvēku interpretācija, un ka nevaru būt pārliecināts par jebko (ka stresošanai un "ja nu" jautājumu risināšanai var būt reāls pamatojums un nozīme), bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pirms trim gadiem "salūzu", jo pirms tam visus savus 23 gadus es harmoniju un sirdsmieru guvu no pārliecības, ka zinu, kā dzīve funkcionē. Bet pāris nedēļu laikā es no cilvēka, kuram bija kontrole pār savu dzīvi (viedoklis par jebko un rīcības plāns jebkurai situācijai), kurš bija izplānojis savu nākotni un bija "investējis" nākotnei, kļuvu par cilvēku, kuram sākās panikas lēkme ik pēc piecām minūtēm, jo sajūtos apdraudēts, nejūtot pārliecību par savas rīcības drošumu, un nezinot, kas ar mani notiks nākotnē un vai nākamajā dienā vispār būšu vēl dzīvs.

Njā.. kaut kas pazīstams.
Bet cilvēks iemācās arī šādas lietas pārvarēt, pielāgoties.