lmr

00:04: pēdējo mēnešu laikā esmu ticis pamatīgi pievilts.
un arī pats esmu pievīlis.

lūkošanās pagātnē no šī brīža pozīcijas atklājusi otra sniegtos laipnības žestus, kurus tiku piepūtis par milzīgiem esam. esmu novītušu pieneni uzlūkojis kā īpaši atlasītu ziedu pušķi, un fak, arī es pats esmu bijis tā novītusī pienene, kas jutusies otram par pušķi esam.

vakar beidzot noskatījos savu pirmo stundu garo filmu vienā piegājienā – no sākuma līdz beigām, nevis fragmentos. māksliniecei malvīnei no vācijas mana filma ļoti patika – esot jutusies tik relaxed, ka pazudušas dienām ievilkušās savilktās muguras sāpes, un viņa uztvēra arī to, ko gribēju pateikt bez teksta. man arī lielākoties patika, filmu uztveru neierasti pozitīvi (parasti darbos redzu tikai kļūdas), un man škiet, ka gribu turpināt kaut ko darīt arī ar video (tikai bez deadline) par spīti tam, ka video darbus izstādēs skatos ļoti reti. varbūt šis pozitīvais outlook radies no tā, ka tas viss beidzot nav tikai un vienīgi manis triepts, bet pārsvarā tā ir apstrādāta realitātes dokumentācija, kas lipināta kopā, izmantojot ļoti daudz digitālu vidutāju. katrā ziņā – uzsitu sev pa plecu par to, ka, par spīti tam, ka tas viss bija jauns un drausmīgi sarežģīts, es tomēr nepadevos, skatījos tutoriāļus un darīju labāko, ko varēju, lai nepieviltu savu ideju pavisam. es ceru, ka to redzēs kāds, kurš sapratīs to, ko gribēju panākt, un varbūt izdarīs to labāk. man visvairāk nepatika tas, ko nezinu, kā labot, jo tiešām īsti nesaprotu visu šo video lietu. skatoties failu uz tv, audio turpināja vietām sprakšķēt (datorā tā nebija, bet tagad iedomājos, ka varbūt tas ir manu austiņu dēļ, kurām ir atsevišķi maināmi iestatījumi), bet pēc kāda laika uztvēru sprakšķus kā daļu no filmas soundscape. lai sprakšķi ir tie smilšu graudi, kas skaistā pastaigā iebiruši kurpēs, lai sprakšķi ir tie odi, kas kož saulrietā.