publikas klepus starp koncerta daļām -

Konflikta nav, bet attiecības pieklibo
ULDIS DOBELIS

14.10.2007
22:10

Resursi internetā
KURSAS LAIKS 13. oktobrī

Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) Liepājas nodaļa šoruden nākusi klājā ar paziņojumu, ka turpmāk norobežosies no literātu un radošo mūziķu kluba “Helikons” un nepublicēsies to žurnālā. Tas noticis pēc tam, kad žurnāla septembra numurā izdevuma galvenais redaktors Edvīns Tauriņš redaktora uzrunā negatīvi izteicās par nodaļas biedru kopkrājumu “Ar sakņu sajūtu vējā” un rakstīja, ka LRS nodaļa nemaz nav apstiprināta. Liepājas nodaļas pusē nostājies arī Karostas “Dzejnieku namiņš”.

Nemeklē ķildas, bet precizitāti
“Kad “Kurzemes Vārdā” parādījās ziņa par nodaļas apstiprināšanu, gribējām ielikt apsveikumu. Ar Edvīnu runājām, ka jāpaspēj. Tāds bija sākums,” atšķīrusi “Helikona” pēdējo numuru, apgalvo kluba valdes priekšsēdētāja Ērika Birzkopa un atminas, ka E. Tauriņš, būdams principāls cilvēks, tūlīt tomēr piezvanījis LRS priekšsēdētājai Ievai Kolmanei, lai saņemtu apstiprinājumu par nodaļas nodibināšanu.
“Es ar’ ausi pastiepu, dzirdēju, ka viņa teica: “Nē, nē, apstiprināta ir ideja par nodaļas nodibināšanu”,” norāda Ē. Birzkopa un piekrīt E. Tauriņa redaktora uzrunā rakstītajam, ka jābūt atrunātām attiecībām starp LRS Liepājas nodaļu un “Helikonu”, kas dažādu iemeslu dēļ nav noticis. “Es jau Kultūras pārvaldē minēju, ka labprāt ar Sandru Vensko gribētu kopā pasēdēt un izrunāt. Viņiem ir profesionāls ceļš. Mēs darām savu darbu, mums ir tilts starp iesācējiem un profesionāļiem,” skaidro Ē. Birzkopa. Viņasprāt, viss, kas notiek, notiek uz labu. Uz nevienu ļaunu prātu viņa neturot.
E. Tauriņš LRS priekšsēdētājai vēl otrdien pārjautājis par Liepājas nodaļu. “Saukties drīkst, juridiski viņiem nav tiesību,” I. Kolmanes teikto atstāsta LRS biedrs un uzsver, ka viņš nemeklē ķildas un visu jau pateicis savā redaktora uzrunā septembra numurā: “Entuziastes un līdz šim brīdim oficiāli neievēlētās Sandras Vensko sniegtajās informācijās ir vairāk patosa nekā precizitātes”.
“Turklāt nodaļā jābūt ir vismaz pieciem cilvēkiem, bet šajā gadījumā ir tikai četri,” piebilst E. Tauriņš.

Darbojas savienības paspārnē
“Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa pēc mūsu – Ērika Kūļa, Olafa Gūtmaņa, Modra Zihmaņa un Sandras Vensko – lūguma ir Rakstnieku savienībā izveidota un apstiprināta, un darbošanās notiek ciešā sadarbībā ar Liepājas Kultūras pārvaldi. Esam kā Rakstnieku savienības sastāvdaļa,” skaidro S. Vensko. Viņa norāda, ka Liepājas nodaļai ar LRS ir kopīga grāmatvedība. Savukārt no Kultūras pārvaldes tiek piešķirts finansējums projektu realizēšanai.
“Mēs neesam biedrība, pulciņš vai organizācija. Mēs esam Rakstnieku savienībā ar savu struktūru nodalīti, lai varētu normāli funkcionēt, apsaimniekot mums piešķirto finansējumu un realizēt projektus. Šis ir pirmais gadījums Latvijā, kad šāda nodaļa ir apstiprināta,” zina teikt S. Vensko. Līdzīgi LRS paspārnē darbojoties Literārā akadēmija. Liepājas nodaļai šāds modelis licies optimālākais.
Grobiņas pagasta literāte S. Vensko Liepājas nodaļas vadītājas amatā esot ievēlēta ar LRS valdes lēmumu. Viss nodaļā tiekot darīts kopīgi. “Mums nav jāatdalās vai atsevišķi jāveido vēl kaut kas, jo tad tas nozīmētu, ka mēs atdalāmies no Latvijas Rakstnieku savienības. Tāda mērķa mums nav. Ja mūsu piektais kolēģis ir deklarējis, ka negrib ar mums strādāt kopā, tā ir viņa problēma,” uzskata S. Vensko.

Ar sacerējumiem netraucēs
“Pārmērīga atsaukšanās uz Rakstnieku savienības biedra karti – tā ir spožas pogas izrādīšana, bet diegi, ar ko spožā poga piešūta pie mundiera, var izrādīties ļengani. Uz šo dienu – un to saku ne tikai tādēļ, ka tiku apiets kopkrājuma veidošanā un izdošanā, bet visnotaļ objektīvi. Liekot roku uz sirds – uz šo dienu “Helikons” atnesis Liepājai vairāk goda un slavas nekā ļengandiegu kopkrājums,” žurnālā redaktora uzrunā par “Ar sakņu sajūtu vējā” raksta E. Tauriņš.
LRS Liepājas nodaļas pārstāvji tagad nolēmuši “Helikonā” savus darbus neiesniegt, jo tas nav bijis korekti no kolēģa puses. Nav bijis viegli pieņemt lēmumu rakstīt vēstuli, bet S. Vensko domā, ka tā būs pamācoša attiecību jomā, liks padomāt, ka otrs cilvēks ir sarunu biedrs. “Ja literāti sāk mētāt akmeņus, tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā literārajā vidē,” pārliecināta ir S. Vensko un uzskata, ka varētu diskutēt ar E. Tauriņu, ja viņš kopkrājumu būtu izvērtējis kā kritiķis. “Būtu korektāk, ja viņš būtu izvērtējis Vinifreda Krauča tulkojumu, manu darbu vai Ērika stāstu, vai Modra apceri par partizānu kustību. Bet, ja klaji tiek iemests akmentiņš un pateikts, ka mēs visi kopumā esam nekvalitatīvi izdarījuši, ja tās ir viena cilvēka ambīcijas, tad viņam pašam ir jādomā, ko viņš runā,” spriež S. Vensko.
Ar viņu vienisprātis ir Ē. Kūlis, norādot, ka žurnāla galvenais redaktors atļāvies nepieņemamus izteicienus attiecībā uz literatūru. “Pats galvenais, ka gribam to lietu darīt profesionāli. Dīvaini – kad mēs publicējāmies “Helikonā”, mēs bijām labi, tikko mēs izdodam vienu stāstu krājumu atsevišķi, tad tas nekam neder,” apmierināts nav Ē. Kūlis un uzskata, ka tā nav attieksme pret saviem biedriem. “Ja mēs esam tik švaki, netraucēsim “Helikonu” ar saviem sacerējumiem,” piebilst rakstnieks.

Sadusmojas par nepublicēto
“Lai iet, kur saulīte siltāk spīd. Centrtieces spēks,” LRS Liepājas nodaļas un “Dzejnieku namiņa” norobežošanos no “Helikona” komentē E. Tauriņš. Viņaprāt, “aizgājēji” zaudēs unikālu iespēju publicēties, jo citviet nebūs tāda drukāšanas leiputrija kā “Helikonā”.
“Dzejnieku namiņa” vēstuli “Helikonam” septembra beigās nosūtīja dzejniece Jana Egle, kura žurnālam iesniedza “Dzejnieka namiņa” darbus. “Uzrakstīju vēstuli, ka pievienojāmies, ka nevēlamies vairs redzēt rubriku “Dzejnieku namiņš”. Ja kāds no autoriem privāti iesniegs, man nebūs iebildumu. Paziņoju to saviem jauniešiem, kuri teica: “Ja reiz tāds lēmums ir pieņemts, tad nedosim”,” stāsta J. Egle.
Viņu uz šādu soli nav pamudinājuši Liepājā dzīvojošie LRS biedri. Dusmīgu vēstuli bija nolēmusi rakstīt jau agrāk, jo sešu vai septiņu iesniegto Renātes Vilnītes dzejoļu vietā bija nodrukāti tikai trīs. “Biju ļoti apvainojusies. Renāte piedalījās jauno autoru seminārā. Tika atzīta par ļoti labu. Eipurs (dzejas konsultants Aivars Eipurs) savās intervijās vairākkārt viņu pieminējis kā ļoti labu. Nesaukšu vārdā tos citus, kuriem bija vesels atvērums, bet Renātei ielika trīs, pārējos man atdeva atpakaļ sasvītrotus,” sašutusi ir J. Egle. Viņasprāt, žurnālam tādējādi pietrūkst jaunu, cerīgu un neparastu autoru.
“Jā, ja jaunais raksta tāpat kā tie četri vecie ļaudis, kuri rediģē, tad viss ir kārtībā. Bet, ja ir vērojams kas atšķirīgs un novatorisks, tad dzejoļi ir salaboti, pārsvītroti. Gribu atgādināt, ko reiz teica Olafs, kad veidojām vienu no pirmajiem numuriem: “Es tur nekā nesaprotu, bet man patīk!”,” norāda J. Egle.
“Tos nevajadzēja drukāt,” pārliecināts ir E. Tauriņš. Savukārt Ē. Birzkopa uzskata, ka numurā vajadzēja būt visiem R. Vilnītes dzejoļiem. Viņasprāt, autoru darbi redkolēģijā netiekot laboti.

Pirmās pārmaiņas jau notiek
“Vienkārši kaut kam ir jānotiek, lai viņi sāktu domāt, lai mainītos situācija,” LRS Liepājas nodaļas pieņemto lēmumu atbalsta J. Egle un norāda, ka žurnāla veidošanā par daudz ko netiek domāts. Arī E. Tauriņa redaktora uzrunā vairāk bijis ņirgāšanās nekā konkrētas informācijas. “Tauriņš vairāk runā plīvodams, tā ir viņa īpatnība,” novērojusi dzejniece.
“Man patīk, ka žurnāls pastāv, bet nepatīk, kāds tas ir. Jādomā, lai nebūtu vieni un tie paši autori,” iesaka J. Egle un domā, ka šobrīd “Helikonā” valda pārāk liela pašapmierinātība.
Ē. Birzkopa stāsta, ka pirmdien klubs savā sapulcē visu izrunājis, radušās pārdomas, jaunas idejas. Pie žurnāla vizuālās koncepcijas strādās mākslinieki Aldis Kļaviņš un Uldis Baltutis. Netiks vairs sadrumstalots žurnāla saturs, piemēram, viesu dzeju apvienos ar pašu “helikoniešu” un skolu jauno literātu darbiem zem vienas rubrikas “Dzeja”. Paliks arī galvenie bloki “Proza”, “Īsproza”, “Publicistika” un “Dziesmas”.
Tāpat sašaurināsies pašu kluba biedru devums, viņu darbi žurnālā turpmāk būs mazāk, vairāk vietas atvēlot jaunajiem literātiem, arī rajona literātu radošajai apvienībai. Savukārt “Dziesmu” sadaļā tiks publicētas jauno autoru kompozīcijas.

Ir par labu literatūru
“Ļoti nopietni domāsim par jaunajiem autoriem, arī Olafs Gūtmanis un Modris Zihmanis vēl joprojām ir mūsu biedri, jo esam juridiski oficiāla organizācija,” uzsver Ē. Birzkopa un cer, ka abi dižgari arī turpmāk neatteiksies klubā darboties kā konsultanti.
“Šis žurnāls nav domāts profesionāļiem. Mūsu statūtos ir citi mērķi – mēs pulcinām visus jaunos, kuriem tiek dota iespēja publicēties. Ne vienmēr tie ir paši labākie, jo žurnālā nonāk pirmpublicējumi. Mani priecē, ka daudzi aug savā jaunradē,” novērojusi Ē. Birzkopa.
“Es esmu par labu literatūru. Tas ir visu manu viedokļu viedoklis, ja runa par rakstīšanu. Aiz katra teksta stāv cilvēks, un ne vienmēr viņš var pretendēt uz rakstnieka portfeli,” atzīstas S. Vensko. Viņa priecājas, ka LRS Liepājas nodaļa jau paspējusi īstenot vairākus projektus, vēl virkne ir padomā. Primārais ir grāmatu izdošana. Kopā ar Centrālo zinātnisko bibliotēku šogad organizētas mazliet atšķirīgākas Dzejas dienas. Tūlīt pēc nodaļas apstiprināšanas tikusi sarīkota nometne “Priekšaicinājums”, kas pulcējusi Latvijas un Liepājas puses jaunos autorus un saņēmusi labas atsauksmes.
Nodaļa tagad saņēmusi finansējumu un gatavojas M. Zihmaņa jubilejas pasākumiem. Vēl šajā gadā ciemos tiks gaidīti lietuvieši, ar kuriem vislielākie kontakti ir O. Gūtmanim, būs arī pasākums, kurā stāstīs par autortiesībām literatūrā un mūzikā, savukārt nākamgad iecerēts starptautisks tulkotāju seminārs, lai šo tradīciju iedibinātu Liepājā. “Pats galvenais, ka mēs kopīgiem spēkiem varam iegūt finanses, lai piedalītos procesos,” priecājas S. Vensko un piebilst, ka konflikta ar “Helikonu” nav.