Melnais caurums... - ...

Skaisti un ar savu dominju...

Tu esi sev uzdevusi jautaajumu, ko Tu veelies no savas dziives? n-tas reizes, bet vai pietiekami stipri?

Sarezhgiits jautaajums, kuram Es uzvelku pliivuru ar augstu meerkji, gan jau celjojot atradishu. Reizeem pliivurs nokriit, tad Es juutos taa kaa tavaa dzejoliitii, citreiz gribas raudaat, citreiz smieties, bet vienmeer apjukums liidz bezsamanjai, tad sanjemos, pacelju pliivuru, un stalti dodos taalaak...

(Reply to this) (Thread)

Apjukums - tas laikam ir īstais vārds, kas raksturo manu pašreizējo sajušanos... Apjukums, kas mijas ar dusmām un izmisumu... Un ne jau tāpēc, ka es nezinātu, ko gribu... Bet gan tādēļ, ka ir tāda tiešām bremzēta sajūta... Tā it kā galvā būtu kaut kas nobloķējies un neļauj pat reizēm sakarīgi domāt... Grūti uztvert... Neiespējami iedziļināties... Par atcerēšanos vispār nevar būt ne runas... Kā pusaizmigusi... Un ne tikai pārnestā bet arī tiešā nozīmē... Es vairs nevaru pēcpusdienas maiņas pastrādāt... Zāles vidū miegu ciet... Un visu laiku sev atkārtoju, ka man tas ir jāsalauž... Bet ka pulkstens nāk četri, pieci, es pamostos... Un tad līdz vēlai naktij acis ciet nevar dabūt... Ar dienas ritmu tam nav nekāda sakara...

Ups... Aizbraucu kaut kur ne dzejoļa virzienā... Bet tas radās tieši tādā pusnomoda darba stāvoklī...

(Reply to this) (Parent)