Parunājāmies atkal nedaudz. Mazdrusciņ endorfīnu, mazliet vairāk mieriņa un pāris plosīgi taurenīši. Laikam beidzot uzķērām to galveno kodolu un vadlīniju - ir vienkārši jābūt blakus, jāeksistē paralēli un pietiekami tuvu, jājūt otru ar to mūsu starpā esošo pārcilvēcisko saikni. Mieriņš, saskaņa un abpusēja sapratne, bilde bez vārdiem. Savstarpēji ilgojamies un pietrūkstam, un man tik sasodīti gribētos viņu redzēt un sajust, neizbendējot nupat atrasto līdzsvaru, nepietuvojoties pārāk tuvu - kaut nu mums izdotos. Mīlu, ļoti un joprojām.