Mrh, rāmais piektdienas rīts, gaidu, kad nožūs manas vatmaņpapīra žirafes un pārciešu smagāko pēdējā laika taureņu uzbrukumu, jā, tie ķēmi ir dzīvāki kā jebkad agrāk, patiesībā viņi nekad nav bijuši beigti, varbūt vienīgi paņēmuši brīvdienu vai divas, bet nekad vairāk. Arī miegs bija kautkur paputējis un acis kā nupat ēdnīcā mazgāti zupas šķīvji - lielas un slapjas, sasodīts, es tiešām nebiju iedomājusies savu nabaga mūžu turpināmies šādi. Radošais panīkums un neizmērojams otra cilvēka trūkums.