vecs mongolis lika jaunavas paciņās pa trīs- piektdienas vakaram, sestdienai un svētdienai. vairāk nevarot, tas būšot grēks. pretīgi brūnajām jurtas sienām, kam āda izskatījās, kā svaigi nodīrāta ar visiem asinsvadiem, caur tumšāko tīklojumu cauri spiedās gaisma. stāstīja man, ka vajag klausīties un novērot, bet neiejaukties.
-pat ja esmu ārsts?
-pat ja esi ārsts.

viņu nomainīja sieva ar bērniem, kas mazgājās pirms skolas. viņus sita, es klusēju.
tad bija dzemdētājas. sākumā ķēve, tad kāda meitene.
man neļāva iziet, jo ciems gatavojās izmirt ap saulrietu, man bija jābūt pēdējam, kas atstāj liecības par to, kā viņi dzīvojuši. un tad viņi nāca pa vienam- stāstīja tā netīri atklāti par sevi visu. apātiski švīkāju savā lapā, kā itkā pierakstītu. varēja redzēt kā viņi grib, lai jautāju sīkāk, par to, kurš kuram ko atriebjot nositis, kā tieši noskaudušas, kā naidu turējuši.
nāca vakars un viņu vēl bija pulkiem, kas savu gribēja izstāstīt, sastājušies rindā nemierā mīņājās, ļaujot tikai minēt cik gara rinda stāv vēl ārā.
biju pārgurusi. ziņnesis bija atskrējis un es drīkstēju iziet ārā. beidzot paverot ieeju sedzošo ādu, kas kā viss iekšpusē, no visas tautas izelpotā bija pretīgi valga- tas svaigais gaiss un gaisma- gandrīz pakritu.
viņš bija sūtīts pateikt, ka man pakaļ atnāks no rīta.
saule gāja uz rietu un atklājās, ka viņu ciemam nav ne deju, ne dziesmu, nekā, ko varētu darīt tad, ja atlikušas tikai pāris stundas. līdz pēdējam viņi izvēlējās katrs pa vienam stāstīt par sevi, cerībā atstāt vismaz pretīgu stāstu par sevi.
kad viņi sāka dzist, pārņēma neizsakāms vieglums, bet es skrēju, lai paspētu viņiem apkārt zālē izlikt tukšās un piešvīkātās lapas, pirms viņas aizpūš vējš, lai viņi paspēj redzēt, ka nekas no tā nav pierakstīts un no rīta man vienkārši nebūs ko atdot tiem, kas nāks iesiet.
dieva sajūta bija zināt, ka viss ir vienīgi manī, bet es nerunāšu un tajā dienā, kad nomiršu, būs vēl viens iemesls smaidīt, jo viss par viņiem nomirs reizē ar mani.

šitas sapnis bija vesela dzīve