Vakar tiku oficiāli iesvētīta biologu kārtā.
Braucot uz iesvētībām bij jausma, ka vilšos.
Punkti kā jau punkti vidusskolu un augstskolu iesvētībās - daži patika, daži nepatika un daži tiešām lika vilties.
Bet visstulbākais bija organisma reakcija uz pasākumu - pirmā panikas-ne-gluži-bet-kkā-līdzīgā ne-pa-tēmu lēkme mūžā. Tagad liekas smiekīgi, bet tajā brīdī sabijos ne pa jokam. Īsti tā arī nenomierinājos, bet turpināju, pēdējos punktus pildīju "fuck this shit/i don't care" stāvoklī un beigās tikai 1 punktu neapmeklēju, ar ko lepojos.
Braucot pie māsīcas jau pārņēma doma/sajūta, ka negribu vairs tajā ēkā iet iekšā.

Jāatbrīvojas no ilūzijas, ka universitātē visi ir pieauguši un saprātīgi.