pazīstams puika no bērnības uztaisījis pašnāvību. dzēra no divpadsmit gadu vecuma, lietoja visu, ko varēja, viņam arī piederēja stāsts par to,ka ar benzīnu var plostot divas dienas, ja paņem arī biš odekolonu. dzīvoja uz vecāku un lauku sieviešu rēķina (otrā sponsoru grupa par skaistām acīm, kuras, ja ieskatījās, nekur nebija pazudušas), paēdis vienmēr bija un arī tagad trūkums nebija iemesls. bērnu nebija. atvadu vēstulē uzrakstīja, ka viņam ļoti, ļoti kauns, tāpēc.

nav nepareizu sajūtu, tāpēc var teikt, ka man vairāk cieņa nekā žēl, jo viņam pieticis drosmes pielikt sev pašam punktu, nevis veģetēt ar gļēvumu un bailēm no nāves, kā vienīgo attaisnojumu pašam priekš sevis, ka viņš vēl ir dzīvs. līdz ar to, laikam, liekas, ka tā ir tiešām apskaidrība īstajā mirklī saprast, kad ir brīdis, kad tiešām tālāk vairs nevar turpināt sevi mocīt, jo atšķirībā no citiem, tikai mēs skaidri zinam cik daudz gribas spēka mums ir. un nevienam no malas nav īsti tiesības tādu lēmumu, kas radies un īstenots bez iepriekšējas plātīšanās, apšaubīt, ja to ir izdarījis pieaudzis cilvēks.
atšķirībā no savas dzimšanas, aiziešanu mēs vismaz daļēji varam ietekmēt, un tāda atziņa liekas mierinoša, kaut arī liek atcerēties, to, ka eitanāzija nav atļauta arī tad, ja tā ir neārstējama slimība un atlicis sāpēs dzīvot diezgan īsu laiku. tādā ziņā patika grieķu prakse, turot indes krājumus un ļaujot lemt katram pilsonim, kad dzīve ir kļuvusi par grūtu.