Kkā liekas, ka vēl viens dzīves posms beidzies, lai gan ne jau es pārvācos.. bet no šī laika esmu šo to mācījusies par dzīvi un sadzīvi, draugiem un draudzību un cilvēkiem kā tādiem.

Braucot vakarā uz mājām galvā dzima doma, ka jāmeklē draugi - gan jau esošie, gan jauni. Ne tā, ka gribu vecos aizstāt, jo cilvēkus jau ar citiem tāpat neaizstāsi. Bet dažreiz no viņiem var nogurt, un tad es sāku domāt - ja es no viņa jau noguru, vai viš tiešām ir draugs? Vai tad ar draugiem nav nerakstīta likuma, ka vienmēr, visur un jebkādā daudzumā un būs īsti kā vajag?
Pēc manas pieredzes tā nav. Arī no draugiem var nogurt. Un tad gribās jau bēgt prom, nomainīt vidi, atvilkt elpu. Parunāt ar sevi savā telpā un laikā.
Un tomēr par spīti nogurumam un apnikumam, es zinu, ka kaut kad iestāsis brīdis, kad pietrūks.
Bet vajag visādus draugus - gan tādus, ko var satikt katru dienu un nekad neapnikt, gan tādus, ko satikt reizi gadā un nodomāt: "nu gan es viņu atkal gadu negribēšu redzēt." Un arī tos pārējos - pēc kuriem vienmēr ilgojies un kuru nekad nav gana, ar kuriem kopā neregulāri iziet tautās un kuru klātbūtnē var vienkārši būt. Visam savs laiks un draugi.