Jā, jā, jā- beidzot būs uz kurieni pucēties, jaunais gads tāds pieklājīgs plānojās, savādāk pagājušie gadi mazliet kā tādam mūžīgajam klaiņotājam ar mugursomu stopējot, vai autobusos līdz kādām dīvainām meža mājām pie interesantiem vientuļniekiem, kur pat šampja folija ar savu spīdumu gluži neiederējās. Patīk, protams, bet ne šogad.
Jau redzu auksti salto variantu- matētais pūderis par toni gaišāks nekā āda, lūpu tonis saplūst ar ādas krāsu, kā mazliet salušām lūpām, dūmakainas ēnas, kas uz acu kaktiņiem noriet gaišā sudrabā. matos ļauts vējš un mēs daudz dejosim, tāpat galva zudīs. Sajūtu pēc gribētos ciešo melno korseti, patīk, ka nevar brīvi elpot, ļoti, bet drēbītes tomēr diktē kā uzvedos, gribu uzvesties tā, kā kad mugurā mežģīnes. Vaļīgi, bet tā, ka tikai smiekli, jautrība un “meitene mājās dosies viena”. bet ziemassvētki tagad- jaunais gads vēlāk.