Vakar tā ap pusnakti visi blakustelpās dzīvojošie subjekti jau sen šņāca un krāca, turpretī es mierīgi fotosintezēju zem sava gaišzaļā deķīša, cenšoties aizgaiņāt dienas skatus un iežūžoties puslīdz lietojamā miegā, kautkur tāltālu spīdēja pierastās Radiotehnikas gaismiņas, prātu pildīja mierinošie/sildošie múm un miegs lēni šļūkāja šurp savās caurajās pastalās - un tad taurenīši ar nelabās balsīs izķērktiem kaujas saucieniem izlidoja no visām organisma pažobelēm, lai atkal sapulcētos ierastajā vietā un uzsūtītu manai nogurušajai miesai arvien jaunus viesuļuguņus, cik tas tomēr ir dīvaini - jau krietnu laiku likās, ka tie mūdži ir kautkur nolikušies uz ziemas miegu, masveidā apsprāguši vai varbūt vienkārši nogulsnējušies gar izmocītā vēdera sieniņām, kā tādas tapetes vai tamlīdzīgi, bet redz, atliek nejauši uzrasties vienam tādam vārgam un nosalušam lopiņam, lai visi pārējie steigā nopucētu zābakus, izvilktu no pagultes savus labākos štrumentus un plēstos atkal prom uz ierasto vietu, vēdera dobumā plosīties un ņemties, kurt ugunskurus un skatīties dokumentālās filmas.