te

02:42 pm:
Ciematā no cietuma bija atgriezies drauga brālis, un es izgāju pastaigāties līdz ezeram kopā ar viņu un savu brālēnu. Pareizāk sakot, pastaigāties gāja viņi, bet es priecīgs tecēju līdzi, cenzdamies tēlot pieaugušu cilvēku. Viņi lielākoties gāja klusēdami, nezinādami, par ko šādā brīdī vispār drīkst runāt, bet es piemiegtām acīm skatījos te debesīs, te uz zemi. Domāt bija slinkums - galu galā spīdēja spoža vasaras sākuma saule un man bija sākušās brīvdienas. Neko citu laimei nevajadzēja.

Nonākuši pie ezera, uzgājām uz laipiņas, kas pusloka formā iestiepās dažus metrus ezerā pirms atgriezties atpakaļ krastā. Aiz neko darīt nometos uz ceļiem un sāku lēnām šļakstināt ūdeni. Labā roka mehāniski kustējās šurpu-turpu, šurpu-turpu, te iesmeļot plaukstā ūdeni, te palaižot to brīvībā. Visu mūžu esmu nevilšus taisījis vienveidīgus trokšņus, vai bezgalīgi atkārtojis vienu un to pašu kustību, kad kāda iemesla dēļ vēlos iziet ārpus laika.

Tad no muguras atskanēja: "Ei, Vili!" Es pagriezos, bet, pirms vēl biju paguvis aptvert notiekošo, mani bija sagrābušas spēcīgas rokas. Pēc brīža jau pats pazudu ezerā, kā iepriekš to bija darījis saujā iesmeltais ūdens.

Tolaik es pratu tikai turēties virs ūdens, bet arī šī prasme kaut kā bija pazudusi no prāta. Pat neiedomājos, ka vajadzētu cīnīties par dzīvību. Neaizturēju elpu, neaizvēru acis, nespārdījos ar kājām un nesitos ar rokām pa ūdeni, lai paceltos virspusē. Dzīvība nešķita tādas piepūles vērta. Tikai ļoti mierīgi nodomāju: "Ā, tad šāda ir sajūta mirstot," un paskatījos uz augšu. Cauri zilajam ūdens plīvuram saskatīju kokus ezera otrā krastā. Tie izskatījās sasodīti skaisti, un es pasmaidīju.

Pēkšņi mani atkal sagrāba spēcīgas rokas, taču šoreiz tās jau cēla uz augšu. Izrādījās, ka tās pieder nevis Dievam, bet brālēnam. Viņš bija noskatījies, kā drauga brālis mani ielidina ūdenī, tad pagriezies pret viņu, domīgi noteicis: "Pag, bet viņš taču nemāk peldēt..." tad aptvēris notikušo un ielēcis man pakaļ.

Pēc tam minūtes piecas līdz asarām klepoju ārā diezgan smirdīgu ūdeni, rīstījos un vienkārši jutos riebīgi. Ezerā noteikti bija patīkamāk. Taču tad pamanīju šoka pilno izteiksmi drauga brāļa sejā (tipa: "Bļe, atkal?!") un sāku nevaldāmi ķiķināt.

Faktiski tas viss, protams, ir sūds, un arī es pāris reizes esmu bijis krietni tuvāk nāvei. Taču tā bija vienīgā reize, kad to aptvēru nevis pēc notikušā, bet tieši tobrīd. Puslīdz zinu arī sajūtu bioķīmisko skaidrojumu, bet tas nemazina pieredzes vērtību.

Pirmajā LSD tripā, atgriezies mājās, lai atgultos pēc cīņas ar dzeloņstieplēm, vēlreiz izgāju cauri visām fāzēm. Beigās iekritu melnā voidā ar baltu punktu centrā. Tad pazuda arī tas, jo man vairs nebija ne spēka, ne gribas cīnīties pretī.

Tagad gan spārdītos. Esmu vidū starp "vēl" un "vairs".