Ko lai es saku?
jā, variet mani zākāt un lādēt, bet es negribu palikt savā valstī.
Gribu braukt prom un atgriezties tik, lai satiktu draugus un kopīgi iedzertu pa medalum.

Šī nav mana valsts. Nekad nav bijusi.
Un es neuzdrīkstos apgalvot, vai man tāda vispār ir.
Esmu kosmopolīte - "mana sirds ir tur, kur ir manas mājas".

Un vispār ieraksts top tādēļ, ka beidzot esmu saņēmusi sevi rokās - ha ha aha - un nu vismaz mēģinu!!! uzrakstīt par savu vasaru, cik labi man bija Spānijā. (palasīju pārējos tekstus, nu galīgi drausmīgi - sorry, bet nu literāri pilnīgi sausi; es tā negribu)

---
Man viņš ir jāsatiek.
Savādāk manā galvā jau ir nobriedusi doma par "mīlestību līdz kapa malai".

Nē. Tas nav par F.
Nav un nebūs.