ja godīgi, man ir tā nedaudz bēdīgi par visu, kas ir tā veiksmīgi nenoticis.
piemēram, man nepatīk, ja sarunā un tad kaut ko neizdara, nepiezvana, pat nepainteresējās, vienkārši visu vakaru aiz dusmām un visa pārējā raudāju.
tad vēl man ir žēl, ka es neaizbraucu, bet nu es nevarēju tikt, fiziski nevarēju. es ceru, ka man tiks piedots, jo pašai šķiet, ka netiks.
bet zini, par ko man prieks? par to, ka man ir TIK forša māsa, ar kuru var 2 stundas nonstopā norēkt, par spīti tam, ko domā visi apkārt esošie cilvēki (:
un tā starojošā rīga tiešām bija skaista.