Ir brīži un emocijas un lietas ko mēs un par mums nekad neviens neuzzinās, jo neviena nav klāt un visi jūtamies tik vāji un neaizsargāti un atklāti, ka negribam citiem par to teikt un ar laiku paši aizmirstam.
Ko gan mēs zinām, kas slēpjas aiz visiem skype un draugiem.lv un FB un līdzīgiem :) un :D un ;) un :P
Varbūt cilvēkam otrā galā patiesībā [tēlaini izsakoties] asiņo sirds.
Un mēs to nezinām un domājam, ka viss kārtībā.
Vai otrādāk - varbūt aiz :( un ;( patiesībā ir ļauna ņirgāšanās par mums.
Un skype lācīši? cik bieži mēs nodomājam ka atsūtītais lācītis ir mums, tāpēc ka otrs grib mūs samīļot par to kādi mēs esam?
Varbūt cilvēks otrā galā ir izmisumā un meklē atbalstu pie kā pieķerties.

Nekad jau nevar zināt..