Negribu ne ar vienu runāt, negribu neko darīt, sajūta, ka patiesībā esmu nomirusi, palicis tikai kaut kāds rēgs.
Kamēr visu dienu vārtos pa gultu un lasu grāmatu par īstāku dzīvi un patiesāku mīlestību, vai lasu šarkopēdiju, mīļojos ar kaķiem un blenžu sienā, tikmēr liekas, ka kaut kā ir, bet patiesībā nekā nav. Ja man likās, ka manī mājo tukšums, tad tikai tagad es saprotu tā apmērus.
Plāns B?
Nav. Nebija doma, ka kaut kādu plānu vajadzēs.
Tāda sajūta, ka esmu nonākusi ārpus visa un kā spoks skatos no malas, lai gan gluži tik labi tomēr tas viss nesanāca. Vai varbūt sanāca un šī ir kaut kāda ilūzija par dzīves turpinājumu?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}