Kurvjzieža kontemplācijas

Skolotājas lūgšana

Kungs! Tu, kurš mācīji, piedod man, ka es mācu, ka es saucos par skolotāju - tā, kā Tu saucies virs zemes.
Dod man vienīgo mīlestību uz manu skolu, lai pat skaistuma kvēle nespēj atņemt man mūžīgo maigumu.
Skolotāj, padari man cītību pastāvīgu un vilšanos pārejošu. Izrauj no manis šo netīro tiesātgribu, kas mani joprojām gundī, šo protestu, kurš manī ceļas, kad mani ievaino. Lai man vairs nesāp nesapratne un aizmirstība no tiem, ko es mācījusi.
Dod man būt mātei vairāk par pašām mātēm, lai es varētu arvien mīlēt un sargāt pat to, kas nav miesa no manas miesas. Ļauj vienu no manām meitenēm pārvērst manā vislabākajā dzejā un atstāt viņā iedēstītu vispārņemošāko melodiju tam laikam, kad manas lūpas vairs nedziedās.
Rādi man, ka Tavs Evaņģēlijs ir iespējams manā laikā, lai es neatteiktos ik brīdi par to cīnīties.
Dedz manā demokrātiskā skolā to spožumu, kurš atmirdzēja pār Tavu baskāju bērnu pulku.
Padari mani stipru manai sievietes nevarībai un nabadzībai par spīti; padari mani nicinošu pret jebkuru netīru varu, jebkuru spaidu, ja tas nenāk no Tava prāta - liesmojoša pār manu dzīvi.
Draugs, pavadi mani! Atbalsti mani! Daudzreiz man līdzās nebūs neviena, izņemot Tevi. Kad mana mācība kļūs vēl īstenāka un mana patiesība vēl dedzīgāka, ļaudis pametīs mani; taču Tu pieglaudīsi pie sirds, kas pilnam pazīst vientulību un pamestību.
Tavā skatā es meklēšu tikai apstiprinājumu.
Dod man vienkāršību un dod man dziļumu, atbrīvo manu dienišķo stundu no pliekanības un sarežģītības.
Dod man pacelt acis no manām ievainotajām krūtīm, ik rītu ienākot skolā. Lai negulst uz mana darba galda manas sīkās dienišķās rūpes, manas mūžīgās sāpes.
Padari vieglu manu roku, kad es sodu, un maigu, kad es glāstu. Piemeklē mani ar sāpēm, lai es zinu, ka pārmācu mīlēdama.
Dod man no dvēseles celt manu mūra skolu. lai mana aizrautīguma liesma apņem trūcīgās kāpnes un kailo klasi. Lai mana sirds kļūst par vēl stiprāku pīlāru un mana labā griba par vēl spodrāku zeltu nekā zelts un pīlāri bagātās skolās.
Un beidzot atgādini man no Velaskesa bālā audekla to, ka mīlēt un mācīt virs Zemes - ir sagaidīt pēdējo dienu ar šķēpa dūrienu sānos!

/Gabriela Mistrāla, atdzejojis Knuts Skujenieks/