Vakar tajā tusiņā satiku arī savu bijušo draugu. Sen nebijām redzējušies, es jau domāj, nez, kā tas būs, pēc tik ilga laika atkal viņu satikt, tik daudz kas tak noticis.

Starp mums jau sen viss ir cauri un beidzies, se-e-en jau esmu tam tikusi pāri. Un ko viņš domā par mani tas šobrīd vispār nav būtiski. Čomi esam palikuši.

Skatoties uz viņu, redzu, ka viņš jau vēljoprojām ir tas pats cilvēks, ko labi pazinu un kas man patika, tikai es esmu mainījusies.... Draudzīgi apskauju viņu, tāpat vien, lai saprastu, ko pati domāju.... Nu ko, sajūtu viņa siltumu, atpazīstu viņa smaržu, kas man agrāk padarīja crazy, sajūtu viņu. Izsecināju tādu lietu: kā vienkāršs draugs viņš ir super, bet kā puisī mani viņā saista tikai fiziska pievilcība. Patīk. Vienkārši augums. Bet tajā pat mirklī es domāju par kādu citu. Kā personība mani saista cits cilvēks. Es mīlu citu personu. Un viss. Viss.