 | Oct. 26th, 2009 @ 07:43 pm  |
|---|
|
māte tika līdz bērnam un pārbrauca mājās. viņa domāja - es tā nekad vairs nedarīšu, ir jau tumšs un bērns nebarots. viņa nolaizīja savu bērnu un savās krunkās saskatīja savas mātes agrīnās jaunības pazīmes, tad bikli pieglauda matus un viņai tapa skaidrs. jāaizbrauc līdz ar rīta gaismu, atstājot abus zēnus nepārtrauktam apsmieklam. tikai tā viņa varēja izrauties no zemi apmaksātā darba. viņa visu darīja, lai to panāktu. tas likās neticami, bet viņa alka pārmaiņu. viņa aizrakstīja Aldim vēstuli, pieprasot, kas ar tevi noticis!? nebija viegli saņemt atbildi, jo noticis nekas nebija. Alvis kā vienmēr rija savu mēli un klusēja, bet viņa sieviņa zvanīja sev un sarunājās ar sevi. es nezinu, cik reižu tā esmu darījusi, viņa stāsta. piezvana sev un saka, te pēkšņi es atkal jūtos jauna. bet Manga, uz to visu skatoties, izdzird, ka virtuvē kāds vandās. viņa pabāž galvu pa durvīm un ir izbrīnā. kāds ir apstājies un skatās uz viņu zēna acīm. un tā vienmēr, viņa nobeidz ar secinājumu, tiklīdz esmu izraustījusi uzacis, parādās kāds, kas man kaut ko nozīmē. tēvs, tēvocis, kāds, kas man kaut ko nozīmē. viņas balss bija asa, un tas kaut ko nozīmēja. ko tas nozīmē? Alvis klusē. es prasu, ko tas nozīmē, Manga atkārto, un Alvis sāk runāt. tas neko nenozīmē, es nesaprotu, ko tu jautā. uz pēdējā viļņa bija kaut kas atgadījies, un to nebija viegli atšķetināt. nu runā taču! es nevaru. zinu, esmu nožēlojams, bet man atkal neiznāca. vai atkal saplēsies? cietējs, protams, vienmēr esi tu. tev nekad neizdodas, bet tava sieva man stāstīja kaut ko citu - ka tu attiecībās vienmēr esi stūrains un nekavējies, lai norādītu uz saviem trūkumiem. agrāk tā neesot bijis, tu esot gaidījis autobusu ar lielu pacietību, bet, kad tas pienācis, neesot kāpis iekšā. kā tas jāsaprot? es nezinu, es laikam netiku iekšā, tas bija pārāk pilns, es nezinu, varbūt es sajuku prātā, bet šobrīd es esmu šeit. man ir sašauta dzīvnieka stāja, es nevaru ilgi nostāvēt mierā, man arī sejā kaut kas ir rakstīts, es nevaru būt pilnīgi atklāts, tas ir saistīts ar manu tēvu. agrāk tā nebija, man izdevās būt pārliecinātam, bet jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka man ir bālā zēna sindroms. ziemā kļūst pavisam nelāgi, katrā vīrietī saskatu savu tēvu, bet pats jūtos kā zirneklis. es alkstu mīlēt, bet manī sēd kas nelāgs un smīn, tas ir pats ļaunākais, es nevaru izturēt šo smīnu, reiz pat saplēsu servīzi un viss trīcēju. sagriezu roku, bet no tā labāk nepalika. es teicu - es ieduršu rokā āķi! draudi, draudi, bet situācija nopietnāka nepalika. aizgāju pie tēva un visu izrunāju. šis tik māja ar galvu un atcerējās savu jaunību, kā ar sieviņu staigājis apkārt, kā vedis mani pie zobārsta. šūpoja galvu un prātoja, kādi laiki pagājuši, tikām dakstiņi jau divas reizes nomainīti. bet es vienalga sadomājos, kaut kāds atlētisms tajā visā ir.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}