Neirožu spēļu laukums

Nevarētu teikt, ka man tīk ziema, bet pastaigas šajā gada laikā tāpat nesmādēju, kas nereti noved pie atsalušiem, lāgā neklausošiem pirkstiem. Nereti garas pastaigās papildina kāds mazumiņš laba viskija. Pēc kārtīgas izstaigāšanās, kad deguntecis ir krietni nomocījis, iegriežos tirgotavā pēc papīras kabatas lakatiņiem, un ja tā ir lieltirgotava, tad parasti es mēdzu kompleksēt. Stāvi pie kases, tev aiz muguras rindā strēķis ar ļaužiem, bet nosalušie pirksti lāgā neļauj izķeksēt santīmus no maka. Tas vēl nebūtu nekas, bet zinot, ka viskijs mēdz būtu jūtams izelpā, ko pastiprina siltie tirgotavas apcirkņi, tad baidoties izkatīties pēc makani iereibuša tipa, kurš nejaudā pat saskaitīt naudu, sastresojos un ap maciņu knibinos vēl ilgāk. Vo, ķebe!