12 Novembris 2009 @ 21:32
Nakts  
Šonakt gulēju maksimums 3 stundas. Muguras sāpes un neatrastā ziede, nevarēšana atrast ērtāko pozu gulēšanai, apkārtējie trokšņi un vājprātīgās domas, kas jaucās pa galvu ejot gulēt un neatkāpās no manis līdz pat aptuveni trijiem naktī. Nezinu, kas ir ar mani! Tāds stresa kamols. Iekšējs drebulis. Un visu laiku. Visu laiku jādomā par cilvēkiem un lietām, ko varētu mainīt vai atstāt tādu kā ir. Runāt, atzīties vai labāk klusēt un atstāt sevī to sajūtu, ka "grauž"!? Kā būs labāk - vilties nesakot neko, noklusējot vai pārdzīvot pēc sekām, kas būtu pēc pateiktām lietām. Bet vai būs skaisti un labi, ja pateikšu? Tā es šaudos starp divām lietām. Nevēlos zaudēt draugus. Un nu jau divus. Āāāāā, tas ir sarežģīti. Un it sevišķi tagad, kad palicis tik nedaudz!

Un tā es savā murgu, pārdzīvojumu un stresu naktī redzēju sapnī vecmammu, kura jau kādu laiciņu ir mirusi. Mēs apskāvāmies, sabučojāmies. Es jutu viņas maigo seju un raupjās vecuma spalvas uz sejas. Un bija prieks un līksmība. Ceru, ka šāds sapnis ved uz pozitīvām lietām. Uz prieku, laimi.
 
 
( Post a new comment )
[info]sursurs on 12. Novembris 2009 - 22:04
Draugi ir tie, kam var pateikt visu. Ja nevar kko pateikt baidoties nepazaudēt, tad nav vispār vērts uztraukties par tādu pazaudēšanu..
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
Linda[info]indeed_girl on 12. Novembris 2009 - 22:45
Paldies! Tas laikam bija tieši tas ko vēlējos dzirdēt!:)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)