te

12:15 pm: 'spergin' out 'bout ol' johnny lee
Pēdējās nedēļās esmu kārtējo reizi uzsēdies uz sev tuvākā blūzmeņa Džona Lī Hūkera "adatas", tāpēc bišķi pamuldēšu par viņu. Bet vispirms pāris kompilācijas ar paša iecienītākajām dziesmām un ūberkrutiem nosaukumiem. Ja gribat īstos albumus, iečekojiet ierakstu komūnā muzons.

Johnny Lee (Hūkers tikai ar savu ģitāru un koka tupelēm vai pieklusinātu pavadījumu)
The Boogie Man (papildus nāk bungas, ermoņikas, klavieres un vēl šis tas)


Johnny Lee
1. John Lee Hooker - You Torture My Soul (3:46)
2. John Lee Hooker - Bottle Up & Go (3:14)
3. John Lee Hooker - Crawlin' King Snake (5:00)
4. John Lee Hooker - I Need Some Money (2:27)
5. John Lee Hooker - Boogie Chillun' (2:33)
6. John Lee Hooker - Gonna Use My Rod (4:23)
7. John Lee Hooker - Settin' On Top Of The World (3:26)
8. John Lee Hooker - Too Young (4:45)
9. John Lee Hooker - Country Boy (5:40)
10. John Lee Hooker - Tupelo (3:58)

The Boogie Man
1. John Lee Hooker - I'm Bad Like Jesse James (Live) (5:31)
2. John Lee Hooker - When My First Wife Left Me (Live) (4:09)
3. John Lee Hooker - One Bourbon, One Scotch, One Beer (2:54)
4. John Lee Hooker - Big Legs Tight Skirt (2:17)
5. John Lee Hooker - Stella Mae (2:54)
6. John Lee Hooker - Whiskey And Wimmen (2:52)
7. John Lee Hooker - Serve Me Right To Suffer (Live) (3:31)
8. John Lee Hooker - Peace Lovin Man (3:45)
9. John Lee Hooker - This Land Is Nobody's Land (4:31)
10. John Lee Hooker - Bang Bang Bang Bang (Live) (4:28)

Tātad, Džonu Lī Hūkeru pirmo reizi dzirdēju pirms kādiem pieciem gadiem. Tolaik zināšanas par blūzu aprobežojās ar B.B.Kingu, tālaika favorītu Muddy Waters un rokmūziķu centieniem kaverēt senās dziesmas, kuru sākotnējos izpildītājus lielākoties nezināju. No Hūkera dziesmām biju dzirdējis “Boom Boom” The Animals un “Crawling King Snake” The Doors izpildījumā. Taču apziņa, ka vajadzētu nedaudz vairāk papētīt blūzu noveda pie kāda Hūkera koncertalbuma. Tas mani faktiski paņēma jau ar sākuma paziņojumu: “He’s the only one who can look through muddy waters and spot dry land. Ladies and gentlemen, please welcome the king of the boogie, the godfather of the blues John Lee Hooker.” Un istabā atskanēja hipnotiski primitīvais bugī ritms, kam vēlāk pievienojas arī šķietami mūžvecā un absolūti nepareizi dziedošā (runājošā?) balss. Ar to pietika.

Tolaik vēl nezināju viņa dzīvesgājumu. Ne to, ka tēvs viņam aizliedza klausīties mūziku, ne to, kā viņš pēc tēva nāves piecpadsmit gadu vecumā aizbēga no mājām, lai izvēlētos sev tuvāko no diviem gudriem tumšādainajiem tolaik pieejamajiem ceļiem: kļūt par kārtīgu mācītāju vai lauksaimnieku, vai arī uzsākt apkārtklaiņojoša mūziķa karjeru. Arī ne to, ka viņš tā arī neiemācījās ne lasīt, ne rakstīt (vēlāk Hūkers atzina, ka tas viņa blūzmeņa gaitām drīzāk nācis par labu, jo pretējā gadījumā visu laiku veltītu grāmatām) vai to, kā karjeras sākumā iztiku pelnīja, staigājot no vienas studijas uz otru un par grašiem ierakstot nereti pirms desmit minūtēm sacerētas dziesmas ar uz vietas izdomātiem pseidonīmiem tipa "John Lee Booker", lai nerastos problēmas ar autortiesībām n shit.

Tas patiesībā arī nebija būtiski. Galvenais bija mūzika: primitīvā, tomēr sasodīti niansētā ģitārspēle un aizvēsturiskā balss, kas pārsteidzoši sakarīgi stāstīja par trūkumu, nedienām ar sievietēm, pasauli un paša vājībām. Tie patiešām bija stāstījumi — Hūkeram, šķiet, krietni svarīgāks par dziesmas muzikālo labskanību bija tās noskaņa un saturs.

Mani pašu īpaši iespaidoja pirmais. Lai gan viņa draivīgie, dejojamie gabali bija nenoliedzami kruti (izcilu dziesmu sacerēšanā Hūkers, manuprāt, ir viens no neakadēmiskās mūzikas top10 džekiem), pseido-laucinieciski minimālie The Waterfront, Gonna Use My Rod un This Land is Nobody’s Land bija sākotnējie (un ne tikai) favorīti. Jā, zinu, ka šāda veida ieraksti lielākoties bija smalki izkalkulēts produkts gaišādainajiem vidusšķiras folkmūzikas cienītājiem un pašam Hūkeram tie nereti šķita muzikālo kreativitāti ierobežojoši, taču šīs dziesmas noveco vēl labāk par pārējiem gabaliem un arī mūsdienās nav ne nieka zaudējušas no sava spēka un labskanības. Simtgadīgs sirmgalvis ar ģitāru rokās, kas ar koka tupelēm pats sev piesit ritmu un dūcot dalās dzīves pieredzē ir pārāk skaista ilūzija, lai to iemainītu pret patiesību.

Pāris youtube video:
Tupelo (no histēriski nepiemēroti nosauktā un visai viduvējā 1995.gada albuma Chill Out)
Hobo Blues (kur Hūkers vēl izskatās jauns, kaut droši vien gadu skaits pārsniedz 40)
It Serves Me Right To Suffer (ar vienu no viņa krutākajiem tekstiem: “It serves me right to suffer/ Serves me right to be alone/ Because I’m tryin' to live my life/ In days and memories long gone by”)