Božena Chodunska

Viņdien novēroju, kā mūsu biroju geto dārznieks, ūsains tēvocis, apbrīnojami izveicīgi, pat virtuozi, ar elektrisko zāģi apzāģēja spirejas (tie ir tādi krūmi, ja) tā, ka tās brīnumainā kārtā ātri vien ieguva apaļu formu. Neviens vien kantora cirsliņš torīt uz šo radīšanas aktu raugoties ieskrēja kokā, es domāju.
Un tad es nospriedu, ka šis ūsainais vīrs šo krūmu uzfrišināšanu dara tik izveicīgi kā es... kā es... kā es daru neko. Es neko nedaru tik labi un skaisti, es nospriedu, un Laima Dēkla un Māra savā gudrībā man ir vēlējušas negleznot, nedzejot peršas, nerakstīt īs- un garprōzas, nedziedāt balādes un nedejot gatves dejas, un tādā kārtā pasaule ir pasargāta no mana viduvējā kreatīva pievienošanās bezvārda kolektīvajam viduskreatīvam, ja nu vienīgi sadzīviski es drīkstu izpausties, bet arī tur, ziniet, kā anekdotē - bērni jums tiešām skaisti, toties viss, ko jūs darāt ar rokām...