par visiem savdabīgajiem domājot, satiekot un runājot, grimstot dziļāk savās dīvainībās, liekas, ka lielākā minoritāte no visām varētu būt tie, kas klasiski tiek uzskatīti par normāliem cilvēkiem. bez izteiktām zadrotībām, atkarībām, emocionāli adekvātiem etc
manā mikropasaulē tipiskākā ainiņa ir persona ar grīļīgu morālo stāju stutē citus ar savu apšaubāmo morālo atbalstu un tā uz riņķi. reizēm gribas saķert galvu un ūjināt par to, kas no tādas savstarpēji neveselas palīdzības iznāks, reizēm vienkārši sarunāt un sadarīt kādu klaju neloģismu, lai vienotos savā frīkainumā, kopīgi uzelpojot, ka mūsu, mazliet sirsniņā spiesto, galvā iebuktēto ir vairāk un jēeh, mēs tomēr esam vairākumā, kaut arī daudzi nenāk ārā no skapja.
pfe, rīta domas.