Kāds cilvēks man atsūtīja meilu. garu. Lasu un kaucu kā aizkauta. Par to sūro patiesību, kas tur ir. Par to, ka žēl, ka tā notiek ar cilvēkiem. Par to stilu, kādā tas uzrasktīts. par to, ka , ai...
sen neesmu saņēmusi tāda veida meilus, patiesībā jau sen neesmu kaukusi par citu cilvēku netaisnīgajām dzīvēm bet vai vajag - tāds lūk ir mans jautājums? kas to lai zin, nedomāju, ka ir cilvēki, kas prot patiesi pārdzīvot par citu cilvēku problēmām, ja tās neskar viņu pašu personīgi
vakar kaut kur Zimbabvē mira daudz mazu bērniņu, bet es par to nemāku raudāt
savtīgums ir visa sākums un gals, un tā tam būs būt..
nuu, varbuut es arii neraudaatu par tiem beerninjiem, ka apar sausu informaaciju, bet ja atteiciigie teksti + atteiciigi noformets un samonteets videomateriaals buutu agn jau apliktu ritkiigi skumji. Ikdienaa pie taadiem jaunumeim esam tak pieradushi. Lai cik tizli tas arii neizklausiitos.
A bet apr to meilu, kaucu paarsvaraa taadeelj, ka tur runa bija par man tuviem un paziisatmeim cilveekiem.
nevaru to izskaidrot, bet man vienmēr licies, ka cilvēks kaut ko dara tikai egoistisku nolūku vadīts, lai gan patiesībā šī apziņa manu prātu pārņem tikai retumis lielākajā daļā gadījumu man, tāpat kā visiem citiem liekas, ka daudz kas, ko daru ir nesavtīgu un cēlu mērķu vadīts
tāda nu ir dzīve citi pārdzīvos par mums, mēs par citiem, bet labāk jau no tā nevienam nepaliks