as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

bet vispār es ļoti apbrīnoju cilvēkus, kam ir spēks diskutēt allaž un no jauna, dīlot ar vieniem un tiem pašiem iebildumiem (bieži: false argumentiem), aizstāvēt ideju, nepāriet adhominemos arī tad, kad pretinieks tā dara, neizsmiet, pat tad, kad ir kārdinājums, un beigās pat mēģināt paspiest roku.

jo ir tik viegli ērcīgi nodomāt: tāda(s) dura(ks), bļin. un tad tā vietā lai normāli diskutētu, kašķētos, mēģinātu sevi izklaidēt, atrodot visindīgāko, pašaprāt asprātīgāko un smalkāko veidu, kā eleganti izčukstēt šo dura/duraks.

so, paldies visiem tiem, kas mums ik pa brīdim no jauna atgādina, ko nozīmē sarunāties, arī tad, ja viedokļi rādās nesamierināmi.

(un trekns fui visiem pārējiem, protams:)*)


*tas nav pasīvi agresīvais smaidiņš. tās ir paniskas bailes, ka kāds padomās, ka es kādu no sirds nosodu.