| Apr. 17th, 2025 @ 07:26 am (no subject) |
|---|
Naktī es redzēju, ka es esmu aizbraukusi uz savu dzimto pilsētu, kas gan izskatījās nedaudz savādāk nekā reālajā dzīvē. Tur bija kāds paliels krustojums, kurā krustojās piecas ielas. Es pagriezos un gāju uz centra pusi. Bet sanāca man iet garām mājām - nelielām mājām, kuras drīzāk varēja nosaukt izskatījās kā senu laiku šķūnīši, jo bija celti no parastiem, neapstrādātiem dēļiem, kas laika gaitā bija kļuvuši pelēki. Katra tāda mājvieta sastāvēja no mazas mājas - tikai istaba un virtuve un neliels priekšnams un neliela iekšpaglama, kūts, kurā varēja mitināties vien pāris aitas un vistas un šķūnīša. Tā kā es zināju, ka tuvojas Lieldienas, daudzās mājās cilvēki gatavojās kaut jērus. Viss māju rajons bija apjozts ar tādu pašu dēļu sētu. Es iegāju iekšā un attapos tādā kā palielā laukumā. Es zināju, ka tur arī kādreiz bija stāvējušas tādas būdas, bet tās laika gaitā bija sabrukušas. Tā bija tāda apokaliptiska sajūta. Vieta, kur dzīvo ļoti daudz nabadzīgu cilvēku, kuri nedomā par augstākām matērijām, bet vien par to, kā izdzīvot šo dienu. Virs galvas - skaistas, zilas pavasara debesis ar pāris mākonīšiem, zem kājām - maiga, zaļa pirmā pavasara zālīte. Bet visapkārt pelēkajās būdās - nocietinājušies cilvēki, kuru vienīgā doma ir - izdzīvot.
Redzot - cik ātri cilvēki ir spējīgi degradēties, neviļus ir jāaizdomājas - varbūt kaut kas līdzīgs kādreiz notika ar Atlantīdu? Liela kataklizma, iznīcina absolūti lielāko daļu, kas reāli prot radīt tās tehnoloģijas, kas dara mūsu dzīvi ērtu, un mēs atgriežamies tālā pagātnē. Un cilvēce sāk mācīties visu no jauna. |
