Neveiksmīgi paslīdējis uz ledus ("upal, očnulsja - gips") un nolemts sēdēšanai mājās vismaz mēnesi ar salauztu kāju nolēmu pavērst lietu sev par labu un noskatīties/izgeimot visu, kas vēl ne. Pirmais ātri vien atkrita, jo - nelaime nenāk viena - pēc nedēļas kompim pārsprāga baroklis, atstājot mani divvientulībā ar mxz aizlienēto PlayStation 2, kurš lasa visu izņemot DVD-Video diskus (šaize). So, man palika tikai geimošana, ēšana, lasīšana (occasionally) un gulēšana. Bet nu, PS2 izrādījās tik ļoti fun, ka es izņemot Bornu un pāris žurnālu neko tā arī neizlasīju ;D



Killzone
Nekad nebiju domājis, ka uz PS2 tiks spēlēti arī FPS, bet redz kā! Pirmās pie spēles pavadītās stundas droši pielīdzināmas stāvoklim, kurā atrodas heroīna addikts kārtējās dozas meklējumos – DRAUSMĪGI lauž un gribas atpakaļ siltumā, pie WASD+Mouselook. Tomēr šādi nieki mūs neapturēs, un jau pēc pāris vakariem nežēlīgas mudīšanās un trāpīšanas visur, tikai ne pa pretinieku, pie kontroļiem tomēr pierodi un vari visai veikli šaudīties. Pat deathmatch’ā.
Kas attiecas uz respektīvi spēli, tad nu tas, kā dažas labas filmas, bija trāpījums tieši sirdī jau no pirmajiem spēles kadriem. "Aliens" un "Blade Runner" stilistikā izveidota spēles vide, vienas no brutālākajām FPS redzētajām apšaudēm un burtiski katrā spēles ainā jūtamā spēles atmosfēra (ganfaits ziedošu ābeļu pilnā parkā ir kaut kas!) pārliecinoši aizēno visai nelīdzeno līmeņu dizainu, saraustītu tempu un pārējās debijas projektam piemītošās kļūdas (kuras noteikti izlabos PS3 versijā!). Īpaši gribētos izcelt vienu interesantu autoru risinājumu – te atrodami visu lielāko 20.gs. militāro konfliktu atveidojumi spēles vidē. Proti, gan WWI tranšeju cīņas, gan Vjetnamas inspirētas džungļu kaujas, "Black Hawk Down"-veidīgais urban combat pilsētas kvartālos un pat neiztrūkstošais Omaha, bļin, Beach. Bet ideja lieliska, geimpleju dažādo neaprakstāmi.
Komplektā nāk pat šodienai ļoti cienījama grafika (iespaidu no kuras vēl vairāk uzlabo veiksmīgais dizains) un ļoti pareizs FPS sižets – galvu nejauc, un nav arī pavisam debīls. Viennozīmīgi „na ļubiteļa”, bet nu es tāds esmu droši. Par Halo-killeri gan labāk nesaukt – vēl apvainosies.

The Getaway
Pēc "Mafijas" un GTA ar visiem kloniem šis darbs sākumā likās mežonīgs, mežonīgs (ir tāds labs krievu vārds – „ģikij”) Eiropas trešs, bet, par laimi, nebija nemaz tik briesmīgi. Patiesību sakot tieši otrādi – britu kolorīts mums ir daudz tuvāk par visādām mazafakām, braukāšanās pa Londonu sagādā daudzus patīkamus brīžus, bet misijas ir ārkārtīgi dažādas (tapēc ka to ir knapi desmit, he-he). Sižets labākajās "Snatch" "Layer Cake" tradīcijās – harizmātiskais bandīts, kretīns policists un mafijas boss ar Buldoga cienīgu purnu, viss savās vietās.
Uz grafiku mazliet jāpiever acis – spēles vecums liek par sevi manīt, bet ar līko vadību samierināties gan netaisos. Fucking wankers! Marks ir ne tikai nevaldāms, bet arī kustas kā Nikolass Šarps no pirmajiem "Korsāriem" (kas nav kompliments). Interesēti realizēta pārvietošanās pa Londonu bez kartes (apmaldīties praktiski nerāli), dzinis uztur seamless pāreju no ārtelpām uz iekštelpām, bet izdaudzinātā "Call of Duty II" fīča ar aptieciņām (precīzāk – to trūkumu) jau sen bija realizēta šeit! Ar automātu sacaurumotais Marks Hemmonds atbalstas pret sienu, atvelk elpu, izspļauj visas saķertās lodes uz asfalta un dodas tālāk sirot. Tādi viņi ir, tie briti – wont take shit from anybody. Jāmeklē rokā „The Getaway: Black Monday”.

TimeSplitters: Future Perfect
FPS tradīcija bija jāturpina ar kaut ko pavisam nezināmu – īstu melno zirdziņu. Kantoris Free Radical Design man prātā palika vienīgi ar spēli "Hulk" (kuru neesmu spēlējis, tādēļ nevērtēšu), ļoti un ļoti neslikto ekstrasensu trilleri "Second Sight", un īpašību, ka visus studijas projektus vieno viens, īpatnējs grafiskais stils (kas gan drīzāk ir Free Radical galvenā mākslinieka nopelns).
Nebija izņēmums arī "TimeSplitters: Future Perfect" – ne ar ko nesajauksi. Kas attiecas uz spēli (tās single-player daļu), tad īsumā lietas notiek sekojoši: ja Monolith nedod mums "No One Lives Forever" trešo daļu (un laikam arī nedos), to mums dos Free Radical! Humora pārpildīts skrējiens cauri pieciem laikmetiem (no 1914.g. Skotijas līdz 25XX-kaut-kādam tur gadam) notiek asprātīgu laikmeta iezīmju (bārdainu skotu, hipiju un kiborgu) pavadībā, galvenais ļaundaris harizmas ziņā sacenšas ar Dr.Evil, parodijas pārsteidz ar savu dažādumu (sākot ar vispārzināmajiem "Dr.No", "The Terminator" un beidzot pat ar "Aeon Flux" un "Perfect Dark"!) un vispār jautrība sit augstu vilni! Ieliktu galvenā varoņa (Vindīzelveidīgs ambālis) vietā Keitu Ārčeri, un es pat nepamanītu atšķirību.
Tavu brīnumu – arī vienkārši kā FPS spēle ir lieliska! Un kas ir interesantākais – single kampaņa kalpo tikai kā aperatīvs negantām multiplayer cīņām, kurām šeit sagatavoti UT2K4 cienīgi apstākļi (desmiti arēnu un režīmu, boti, var pat pašam savu līmeni būvēt pa gabaliņiem, tikai es gribētu redzēt trako, kurš to darīs). Visādā ziņā patīkams pārsteigums (kā nekā – EA geims, muhaha), dēļ jaunā Free Radical projekta varbūt varēs arī revolūciju iepirkt, heh ;)

Medal of Honor: Frontline
Ko tikai nespēlēsi ekstremālos apstākļos, pat MoH uz PS2. Ietrennējies uz ""Killzone" un "TimeSplitters" (kontroļi visiem PlayStation 2 FPS’iem ir praktiski vienādi), ķēros arī pie Medaļas, kura neizrādījās nemaz tik slikta.
No sava PC brāļa "Medal of Honor: Allied Assault" tā atšķiras ar to, ka geimplejiski turas tuvāk saknēm, proti – pirmajiem, vēl uz pirmā PlayStation iznākušajiem MoH. Atšķirība? Viena, bet visai būtiska: ja PC versijā (un PC WWII spēlēs vispār) uzsvars tiek likts uz tipo-realismu – misijas no sērijas „uzspridzini fabriku/lidostu/kuģu-tanku būvētavu, lai fričiem apgrūtinātu dzīvi, komanda tev palīdzēs”, tad PS2 MoH piedāvā uzdevumus tikai īstiem vīriem – kaut kas no sērijas „Iekļūsti superapsargājamajā bāzē, kur nolaidies uz superslepeno laboratoriju, nozodz superslepenos dokumentus, tad caur šahtām ar vagoniņu aizbrauc līdz ģenerāļa Fon Šmauzera superapsargātajai rezidencei, neitralizē to un aizbēdz ar gaisa balonu. Pa ceļam nogalini visu kas kustas. Uzdevumā dodies viens. Veiksmi, leitenant, un tad atgriezieties pēc nākamās misijas!”. Proti, vēl mazliet, un sanāktu "Return to Castle Wolfenstain" (trūka zombiji), kas arī nav slikti. Vismaz jautri spēlējas.

Call of Duty: Finest Hour
Drausmīga kaka, izslēdzu pēc pusstundas, paskaidrot netaisos.

God of War
Vot tas bija labais! Samērā primitīvu PoP, Laročkas un jebkura TPS slešera hibrīdu meistari no SCEA (kā arī gamemaster tik nemīļotais Deivids Džaffe, he-he) pārvērta par īstenu baudu acīm, ausīm un asinskārā priekā pulsējošajai sirdij! Katra spēles aina, katrs, bļin, ekrāns ir izslīpēts līdz perfektumam un vai pušu plīst no audiovizuālās informācijas – ja jau šeit pat banālākās darbības like iešana pa koridoru vai kāpšana pa trepēm pasniegtas blokbasteriski, tad ko lai saka par galveno ēdienu, kurš pilns gigantisku m0nst0ru, nemotivētas vardarbības, cinisku jociņu un T&A? Jāsaka tikai tas, ka kā piesēdos – tā arī piecēlos (12 stundas vēlak), jo atrauties no šī šedevra, kur ideāls ir pilnīgi viss (sižets, dizains, grafika, skaņa, geimplejs) nebija nekādas iespējas. Un, godīgi sakot, gribēšanas arī. Sajūtas apmēram tādas, kādas varēja būt Kolizeja apmeklētājiem – prāts saprot, ka nekas gudrs tas nav, bet sirds sauc „Piedrāzt!” un tu bļauj, līksmo, priecājies un izklaidējies kā negudrs.
Ai, ko tur, "God of War" man tagad ir jaunā geiminga ikona – vot jūs man pasakiet, kur tas redzēts, ka autori nevis aprauj spēli pusvārdā, turpinājumu pietaupot sīkvelam, bet gan pieliek treknu punktu (paskatīsimies, kā viņi izlocīsies iekš "God of War II: Divine Retribution", Q4 2006)? Bet vispār – lielisks vispārizglītojošais materiāls par Senās Grieķijas mitoloģiju (var izbakstīt acis Gorgonai, sadot pa purnu Belcebulam un, izmantojot abas analogās kursorsviras, piedalīties seno grieķu seksa orģijās!). Agrāk nesapratu, kādēļ GoW savāca praktiski visas galvenās konsoļu balvas praktiski visur. Tagad saprotu un pilnībā atbalstu.

Red Dead Revolver
Rockstar San Diego ("Midnight Club" sērija) mēģinājums radīt vēl vienu videospēļu vesternu ir tikai apsveicams – galu galā, nav tas izplatītākais žanrs (ja neteiktu skarbāk), jo kas mums vispār ir? "GUN", "Outlaws", "Dead Man’s Hand" - tas laikam arī viss? Un par labu vesternu mēs vienmēr tikai priecāsimies, taču tam ir arī ēnas puse – par sliktu vesternu sitīsim bez žēlastības. RDR iekārtojās kaut kur pa vidam, ar skatu uz saulaino pusi: spēles process ir banālākais pif-paf ar elementiem (dueļi un ar zirgu iedod pavizināties), taču iedvesmas avoti saskatāmi ar neapbruņotu aci – proti, ja GUN bija spēļu industrijas "Unforgiven" "Open Range", tad RDR ir kokteilis „Leones asara” (ar visu kapsētu no „Fistful of Dollars”, ciematu no „For a Few Dollars More”, tiltu no „Good, Bad...”, ļauno humoru un saundtreku, kuru citādi kā Leone-ripoff nenosauksi). Īstenībā jau, protams, nav, bet ļoti vēlas būt. Arī apsveicami.
Un vispār, ja spēlē ir personāžs, kurš sev uz muguras visur līdzi nēsā par viņu pašu trīskārt lielāku zārku (kurā iekšā savukārt atrodas par to trīskārt lielāks stacionārais ložmetējs) – nu kā viņa var nepatikt? ;)

Tad vēl izbraucu "NFS: Most Wanted" līdz #2 vecim (tad apriebās), pamēģināju "iCO", nevarēju atrast zobenu (izrādās, ka tur nemaz nav zobena) un pametu, ieslēdzu "Shadow of the Colossus", piecpadsmit minūtes jāju ar zirgu uz nekurieni un nolēmu atlikt vēlākam laikam. "24: The Game" izrādījās labs, bet spēles pusē uzkaras un nekādi negrib iet tālāk (nelasa disku), "Tomb Raider: Legend", "Cold Winter" un "Jak: Renegade" vienkārši neaizgāja.
Vot šaize.

ps. Btw, cenu uz PS2 nolaida līdz 129 USD, tā kā tiem, kam vēl nav, būtu pēdējais laiks