kad man jau sāka likties - būšu no tās tikusi vaļā, ģenerālā trauksme atkal mani iesviež stūrī uz nedēļu. un ik pa laikam es secinu, ka viss, ko daru, situāciju tikai pasliktina. man ir nojausma, ka, lai arī teorētiski gribu no tās atbrīvoties, zemapziņā, acīmredzot, sev tik ļoti nepatīku, ka pati padaru visu sliktāku un neļauju sev šo situāciju risināt. esmu nonākusi pretrunās pati ar sevi! vai nav skumji? tātad ir divi varianti - vai nu es drīzumā sajūku prātā vai kļūstu par normālu cilvēku, jo starpstadija mani pārāk nogurdina. turklāt kontaktēšanās ar cilvēkiem kļuvusi apgrūtinoša, jo mani visi kaitina. un ne jau tādēļ, ka mani patiesībā viņi kaitinātu, kaitina jau vienkārši cilvēki kā tādi. un visvairāk mani kaitina sarežģītība. tagad, kad man visvairāk vajag vienkāršību, cilvēkiem man apkārt patīk sarežģīt un izlikties par nejēdzīgiem pseidointelektuāļiem, bradājot pa manu iekšējo harmoniju, kas jau tā turas tikai uz izskalotiem pamatiem. man patīk, kad cilvēki saka, ko domā, un dara tā, kā saka. kad draugi paliek draugi un tu to jūti. un kad cilvēki var vienkārši sēdēt viens otram blakus, nejūtot klusumu mulsinošu. un muļķīgākais ir tas, ka es piederu pie sabiedrības, tādēļ tas, kā es domāju, neiespaido manu uzvedību. vienmēr ir pretarguments - viss nav tik vienkārši, kā tu iedomājies bla bla. ne sūda! viss ir tik sarežģīti, cik tu iedomājies. sarežģīti tas ir tādēļ, ka tu, mūsdienu pseidointelektuālais cilvēk, ej ar galvu mākoņos. un sarežģīti viss ir tādēļ, draudziņ, ka tu, nespējot izvilkt degunu no mākoņiem, gluži vienkārši neredzi, kur sper soli.