šajās pēdējās drēgnajās oktobra dienās mazs zaķītis virs egles ik dienas levitē vai tikai viņš šis zaķītis nav apķēries mums apkārt nav pieķēries, nav pielipis un žņaudz un ņurca, speķis bārdā svarcēlāja cimdos rokas mērcē pikts dejo apkārt visbeidzot ar krējuma mērcēm uz biksēm tautas stabulēm tik spicām gramstās viduklī kur silts vai tikai viņš šis zaķītis nav viens tas, kuru sit ar piena dālderi pa pieri kad trūkums organismā, niez gar ausu pamatnēm un lūpu kaktos tas sauju baranku ir aicinājis un nāks rudens atnesīs animētus pautus un izārdīs mežā tam guļvietu un gulēs ezis, gulēs lācis gulēs zaķis saules apspīdētā takā un treknas laternu mušas ar ūsām kā tarakāns skatās uz mums vai nebūsim mēs šoreiz tik laipni un neieliesim krūzē dažas marsa atraitnes |