Es jūtos kā vīlusies blondīne.
No paša rīta dzirdu ka mobilais mani cenšas modināt, veiksmīgi to ignorēju, pāris reizes pat piespežu "sarkano" pogu.
Vēlāk kaut kā saprotu, ka šodien nav darbadiena un mobilais zvana, nevis modina. Izrādās, tur mūsu puikas, žēlojas ka, redz, viņu kartiņas nestrādā nevienā bankomātā un ka viņiem pēc 3 stundām ir lidmašīna, bet viņi vēl ir Tokijā. Nu ko, lecu augšā, kaukā nesaprotami nomazgājos, sametu visu uz grīdas un skrienu uz Tokijas staciju. Atdodu puikām visu skaidro naudu kas man ir un domāju ko man ar tām atlikušajām 190 jēnām iesākt.
Aizbraucu līdz Ebisu, kur darbs, pagāju garām savai frizētavai, frizētavas meitenes ļoti lapni apsveicinājās, tad nopirku kafiju un sēdēju parkā, klausoties mūziku.
Parkā pēc kādas stundas apnika un izdomāju ka, redz, man taču vajadzīga soma un maks. Un vispār katrs sevi cienošs japāņu puika staigā ar somu uz pleca, turklāt maku arī vajag, man vienmēr bail pazaudēt kādu no savām kartiņām.
Aizbraucu līdz sindzjuku, sapratu ka man ļoti laba gaume, jo viss, ko gribējās nopirkt maksāja tik, cik nemaz negribējās maksāt.
Tad izdomāju ka Šibujā ir vēl viens jauks somu veikals, līdz kurienei veiksmīgi tiku un arī atradu somu. Nu, superīga, kvalitāte absolūti nevainojama. Mīksta, rupja auduma, skaista, akurāta aak. Nu jā, maksā arī rupji, bet nu izdomāju ka ja nu vajag, tad šī vismaz kalpos ilgi. Aizgāju līdz bankomātam un tad pieleca ka ups, naudiņ' noņemt nu nekā nevar. Bet esmu attapīga morra un ir taču arī citas bankas kartiņa, kur ir nauda. Tad kārtīgi, kārtīgi padomāju un izdomāju, ka ja jau viena karte nestrādā, tad no otras būs jādzīvo un ja es tūlīt iztērēšu visu naudu kas tur ir, tad miršu badā.
Vīlies un izsalcis aizbraucu mājās. Tomēr gribu to somu. Un maciņu arī.