te

10:07 pm:

So, uh, laipni lūgti ciematā, kuru pametu pirms nepilniem septiņiem gadiem (t.i., 15 gadu vecumā), lai uzsāktu mācības Rīgā. Skolotāji biedēja, ka te visi man piedāvās narkotikas, un, neviena neuzraudzīts, aiztusēšu smadzenes. Viņi nezināja, ka laukos, atšķirībā no Rīgas, mājās nebija datora. Rezultāts: pārsisti visi gīkisma un sociālās retardētības rekordi.

Pamatinfa: ~400 iedzīvotāji, divi veikali, viens izbijis spirta brūzis un sasodīti daudz koku un brīva laika.


Lūk, skats pa istabas logu: pašu rokām celtā klēts/kūts/garāža/malkas glabātuve. Pašlaik bez dzīvniekiem un mašīnas, toties ar daudz āboliem un krietni mazāk malkas. Priekšplānā arī mauriņš, kas agrāk dublējās par futbola un visu citu iespējamo sporta veidu treniņu laukumu.



Blakus: kartupeļu lauks un zālājs, kas savulaik bija zosu ganību vieta. Tagad zosu nav, jo viņas krietni labprātāk par gaļas/olu došanu pietaisīja visu piemājas teritoriju un 6 no rīta vingrināja balssaites. Agrāk vēl bija redzama bijušā kolhoza noliktava, ko Latvijas laikā izmantoja siena glabāšanai un kā populāru tikšanās vietu 12-14 gadīgo vidū. Pirms pāris gadiem tā sagruva vētrā. Tālumā kaimiņu celtnes.



Savulaik šī bija galvenā peldēšanās un jauniešu tusēšanas vieta. Jā, pie sūkņu stacijas. Taču nesen tā tika aizžogota un "pludmale" uztaisīta citur. A zrja - puse prieka iet peldēties bija monotonā fona dūkoņa un iespēja lavierēt pa pārpuvušajiem laipiņas dēļu galiem.



Tā kā šis viduslaiku ciemats, kurā pēc tam līdz pat 50.gadiem tikpat kā neviens nedzīvoja, vietējais parks joprojām ir pilns ar sena muižas kompleksa atliekām. Tiesa, bērnībā to nebija iespējas izpētīt,jo tajā bija iemitinājušies čigāni ar niknu suni. Un vecāki mūs ar čigāniem bija pamatīgi sabiedējuši. Laikam jau pareizi, jo viņu vadonis bija vietējā slavenība Viktors - čigānu barona dēls, kuru pārējā Latvija pirms ~7 gadiem iepazina kā daudzu desmitu večiņu slepkavu un pensiju nolaupītāju. Viņam bija sarkans žigulis, ar kuru mēs ar draugu vairākkārt tikām atvesti no piecus kilometrus attālās skolas. Patiesībā labs cilvēks. Ja neskaita tieksmi slepkavot.



Viena no labākajām makšķerēšanas vietām. Nekas cits bez asariem un retas raudas gan neķērās, taču tik un tā labākā. Turklāt pie citām varēja piekļūt tikai ar laivu, bet to bērniem reti kurš gribēja uzticēt, tāpēc lielākoties nācās sēdēt šeit.



Vietējā estrāde, kuras apmeklētāji vēl aizvien sajūsmināti piemin dienu, kad šeit ieradās Labvēlīgais Tips. 364 dienas gadā gan ne Fredis, ne arī kāds cits šeit nespēlēja, tāpēc grīda tika izmantota florbola (un īsu brīdi arī basketbola) spēlēšanai. Skatuve - leģendārā Zīlītes numura publiskai pētīšanai un ilgām sarunām par neizbēgamo nākotnes karjeru radio. Tuvējā zālīte - ugunskuriem un kartupeļu cepšanai. Tiem gan mums parasti bija cita vieta, taču tā vairs neatradās ciemata teritorijā.



Futbola laukums, kas pēdējos divu lauku dzīves gadus pavadīju teju pusi brīvā laika ārpus skolas. Tīkli ir pašu rokām pāršūti zvejnieku tīkli, kuri bumbu gan tikai palēnināja, ne apturēja, jo ne tuvu nebija pietiekami lieli, lai nosegtu visus vārtus. Netālu bija cits laukums, taču tas tīri burtiski bija kartupeļu lauks (t.i., zem tā tuvējā cietes rūpnīca apraka nederīgos kartupeļus), tāpēc par spēlēšanai piemērotāku tika atzīts šis pleķis, uz kura neviens vairs neatcerās redzējis zāli. Tomēr vietējā komanda skaitījās viena no labākajām rajonā. Diemžēl es tajā nepaguvu uzspēlēt, jo uzaicinājumu pievienoties saņēmu kad jau biju izlēmis mācības turpināt Rīgā, bet sezona sākās rudenī.



Bijusī skola, kas vismaz pēdējos divdesmit gadus gan pilda grausta statusu. Mēs ar draugiem allaž viens otram stāstījām, ka tur ir pilns ar vecām gleznām, bet nevienam nepietika dūšas ielūkoties, jo tur pēc nostāstiem vēl mita cilvēki. Tagad sāku atcerēties, ka nevienu tā arī nemanījām, kaut mājai līdzās bija slidkalniņš, tāpēc tur tika pavadīta gandrīz visa ziema.



Glītāks skats uz bijušā muižas kompleksa mūsdienu paliekām. Čigāni, suņi, yadda, yadda. (Un loku tēšana, un pamatīga stikla grieztas rēta draugam.)



Leģendārais (vismaz kā mēs uzskatījām) Dzirnavu dīķis ar peldošajām salām. Esmu sastapis pat vienu cilvēku, kurš par to zināja. Bet salas rullēja. Kad piepeldēja klāt, uz tām varēja uzkāpt, ātri aplēkāt apkārt pa koku stumbriem (jo salas faktiski veidoja kūdra, kurā bija ļoti viegli iegrimt) un pēc tam lepni stāvēt sakrustotām rokām - kā jau pamatīgu darbu paveikušiem cilvēkiem pienākās.



Upīte. Jā, mēs tajā peldējāmies.



Ūdenskritums, ar ko bija saistītas lielākās drosmes izpausmes: pāriet pāri attēlā redzamajai laipai, kas bija aptuveni pusotras pēdas platumā. Par spīti savam bailīgumam, vienu reizi to pieveicu. Tas bija savdabīgs pubertātes apliecinājums mūsu šaikā.



Dzirnavu paliekas lielākoties tika izmantotas kariņiem. Vēlāk arī līmes ostīšanai, bet ar to nodarbojās maloļetkas, bet mēs sevi uzskatījām par pārāk pieaugušiem tādām blēņām. Dīvainā kārtā tās vēl aizvien tika uzraudzītas - "Dzirnavu Juris" bija viens no bērnības biedējošākajiem tēliem (līdzās leģendai par melno kaķi Tomu un Ādamsoniem), kurš pildīja velna, bubuļa un visu citu funkcijas. Vienu reizi, kad viņš patiešām mūs pieķēra, skrēju ātrāk kā jebkad mūžā un tāpēc pat nezinu, kāds viņš īsti izskatījās (un varbūt gribēja tikai parunāties).



Nez kāpēc vēl viens skats uz dīķi/ezeru. Ignore it.



Savulaik ciematā bija tikai viens veikals - šis - kas turklāt atradās aptuveni kilometru-pusotru no mājas. Tad nu nācās iebāzt jakas vai šortu kabatā maisiņu un doties ceļā, pa ceļam sacerot dzejoļus vai stāstus. Atpakaļceļā reiz noķēru vāveri, vēl pāris reižu - ežus, kurus centos aiznest uz māju un turēt kā mājdzīvniekus, bet kuri allaž aizmuka. Bet principā veikals sūkāja, tāpēc tā vietā tagad ir auto remontdarbnīcā, uz kuru ved mašīnas no visas tuvējās apkaimes. Teju vai vietējais biznesa lepnums.




Tagadējā čigānu mītnes vieta - bijušais kinoteātris, kur savulaik brālis man pirka plastmasas zaldātiņus. Čigāni mūsu ciematā faktiski vienmēr ir dzīvojuši nošķirti un gandrīz vienīgais kontakts ar pārējiem bija caur skolu, kur reizēm mācījās viņu bēnri. Līdz ceturtajai klasei arī pie mums bija viens - ne pārāk gudrs, taču ļoti labsirdīgs puisis, ar kuru vairākkārt gājām kājām mājās, runājot par dzīves jēgu, skolotājiem un pasaules galu.




Autoosta tiek izmantota reti, jo arī autobusi necik bieži nekursē. T.i., 4-5 dienā. Uz Rīgu (trīs stundu brauciens) var tikt 6:48, 12:02 un 16:42. Līdzās kolektīvai cilvēku apņirgšanai par lielākoties iedomātu iemīlēšanos un iedzīvotāju seksuālo paradumu apspriešanu uzraksti uz sienām lielākoties sastāv no filozofiskām atziņām, vārdu spēlēm un pāris sen aizmirstu grupu nosaukumiem. Bet lielākoties lamuvārdiem.



Un, lūk, vieta, kur vasarā aizritēja mana bērnība. Sēdējām ar vienu-diviem draugiem uz nezināmas izcelsmes stabiem (leģendas klīda, ka tās ir kādreizējās muižas sētas atliekas), grauzām zagtus ābolus un ar serdēm apmētājām retās garāmbraucošās mašīnas. Reizēm tās apstājās un šoferi gāja meklēt huligānus, bet mēs aizskrējām dziļāk parkā, lai pēc tam bez elpas vēl mēģinātu smieties, atceroties braucēju reakciju un dotos jaunu ābolu meklējumos. Jutāmies pamatīgi badass neģēļi, bet mani čo ta pastāvīgi nepameta vainas apziņa.



Visā ciematā faktiski ir viena darba vieta: cietes/ķīseļu rūpnīca. Ķīseļi arī ir vienīgais, kas cilvēkiem asociējās ar tuvējās pilsētas Alojas nosaukumu, kaut tos ražoja pie mums. Lokālais lepnums! Bet, jā. Kādu laiku šeit strādāja abi mani vecāki un brīdi arī es - kā laborants. Tas nozīmēja jaunu ķīseļu paraugu sasvēršanu un bezgalīgu maisīšanu, paralēli uz neiedomājami lēna datora spēlējot Eastside Hockey Manager.



Līdz sešu gadu vecumam mitinājos šajā ēkā. Tā kā bērnudārzā negāju, tur pavadīju gandrīz visu agro bērnību, jo vienam pašam staigāt pa ciematu trīs gadu vecumā man čo ta neļāva. Tikai piecos gados sāku puslīdz brīvi staigāt apkārt/spēlēties vietējā smilšukastē. Bet tas bija garlaicīgāk kā sēdēt mājās, klausīties MTV un sapņot. Vai aiziet pie vecāsmātes un klausīties viņas runās, graužot žāvētus ābolus. Vai, kad vecāki vai brālis atgriezās mājās - uzbāzties, lai viņi lasa priekšā. Kaut arī pats ātri lasīt iemācījos piecu gadu vecumā, joprojām gribēju dzirdēt cita lasīšanu - tas bija pavisam cits fīlings.



Galvenā pubertātes gadu mītnes vieta. Laikam cietumnieku vāģa būda, kurai bijām uztaisījuši bēniņus un piebūvi (tā gan vēlāk vējā sabruka). Pareizāk sakot, draugs uztaisīja, jo rokdarbos no manis nebija nekādas jēgas - tā vietā es stundām stāstīju dažādus īstus un izdomātus atgadījumus. Abi to atzinām par izdevīgu sadarbību. Dzeltenbaltdzeltenais krāsojums bija mana doma, balt-zil-brūnais - drauga. Uz sāniem bija rakstīts UJCP - ļauju atminēt saīsinājuma nozīmi, ja darbība šajā organizācijā izpaudās sīču apturēšanā un draudēšanā pēc iespējas biedējošākā balsī (arī drauga izpildījumā, kamēr es gudroju tālākās aktivitātes). Tomēr liela daļa laika tika pavadīta iekšā, kur BK-0010 monitoram bija pierubīts Žilitons, lai spēlēt varētu SAVĀS, ne vecāku mājās. Te arī pirmo reizi 13 gadu vecumā (laikam) divatā izdzērām pudeli alus. Bet stāstīšana par visu, kas saistīts ar šo būdiņu ieilgtu līdz trijiem naktī.



Blakus tagadējai mājai atrodas kaimiņu - tēvoča un ģimenes - kūts, kurā jau labi sen nav ne govju, ne sivēnu, ne vistu. Toties tur vēl ilgi bija sienaugša, ko varēja izmantot savas seksualitātes pētīšanā. Nē, circle-jerking nenotika. Patiesībā nekas vairāk par pāris neprasmīgiem, homoerotiskiem skūpstiem. (Visā ciematā laikam bija viena meitene ar vecumu +/- 5 gadu atstatumā no mums, kurai turklāt bija nelāga slava. Nezinu kāda, bet visi zināja, ka ar viņu tusēt nav vērts.)



Trušu audzēšanas plāns tā arī neizdevās. Viņi, maitas tādi, pārāk ātri mira un izslavētās vaislības vietā iepriecināja mūs ar spirām pilniem būriem. A būri palikuši un tagad tajos reizēm pārnakšņo kaķi.



Ceļš uz skolu. Taisni četrus kilometrus (+ pusotrs kilometrs pirms tikām līdz tejienei), tad pagrieziens pa labi. Kājām sanāca iet katru otro dienu, jo no rīta autobuss gan kursēja atbilstošā laikā, bet pēcpusdienā bieži nācās izvēlēties starp stundu-pusotru ilgu gaidīšanu un kāju izvingrināšanu. 90% gadījumu priekšroka tika dota garai pastaigai (vai slēpošanai ziemā). Vairākiem kokiem ir iedoti vārdi un deviņos gados līdz nelabumam iepazīts ikviens sīkākais pagrieziens.