Jo tuvāk zemes virsmai, jo labāk jūti laiku.
Vakar bijām Odaibā, runājām par to, ka šeit, jūrā, uz salas, kura ir cilvēku radīta, laiks nav jūtams nemaz un necik. Te vienmēr var uzkarties līdz vēlam laikam un nepamanīt kā tas notika. Bet ejot no viena gala uz otru un noejot kilometru šķiet, ka nogāji piecus. Vēja brāzmas tādas, ka jāturās.
Bijām augstu kalnos Nikko, tur bija dzirdamas japāņu, ķīniešu, korejiešu, angļu, poļu, portugāļu, vācu, franču, latviešu un vēl daudz citas valodas apkārt un kautkā pavisam dīvaini nebija ne mazākā naida piliena starp cilvēkiem. Tur, pie ūdenskrituma, bija tik liels tas dabas varenums, ka cilvēki, laikam, saprata, ka grauzties savā starpā ir bezjēdzīgākais, ko var iesākt.
Stāvējām pie kalnu ezera, bija grūti iedomāties, cik augstu tas atrodas, salām un smaidījām par visu, kas apkārt. Pie ezera stāv Toori - Sinto vārti. Laikam, vietā, jo tur vairāk, nekā jebkur citur, jūti to, ka katrā būtnē un priekšmetā iemājo gars.