Gonzo Notes Nr.10 (I3.1o.o8)

Šodienā, kad kārtējo reizi devos no galvaspilsētas uz savu miera-pilsētu vilcienā lasīju jaunāko Kultūras Dienu, tur ir tas rakstnieces Ellijas „stāsts” Troļļi uz rakstāmgalda pa visu nolāpīto Dienas atvērumu! Izlasīju visu un sapratu, ka salīdzinoši sievietes ir krietni draņķīgākas rakstnieces. Ne jau literāro iemaņu, pieredzes vai līdzi-pārdzīvoto emociju dēļ. Vienkārši pārāk daudz gramstās gar nenozīmīgi maucīgiem sīkumiem. Bet tādas lietas kā Ideja, Saturs & Sižets paliek tuksnešu klajā kaukādu šakāļu pakaļās.

Ja godīgi malacei Ellijai ir sanācis hrestomātisks grafomānijas paraugs. Ievērojot sieviešu literatūras draņķīgākās tradīcijas. Labāk pat neminēšu, ar ko metroseksuāļu rakstniecīte (iespējams) pārgulēja, lai dabūtu savu fikciju publicētu. (No hard feelings though! Katrs stitas, kā spēj!)

Blakus vilcienā man sēdēja apmēram tāda paša tipa meitēns, ik pa laikam viņai somā bļāva debiļņiks ar defaltu krievu dance-pop skaņdarbu, ko viņa, protams, sadzirdēja tikai pēc kādas 4-tās reizes, jo kauko līdzīgu jau šļāca sev ausīs... Uz vilciena palodzes pie loga Narvessen kafija un savu laiku meiča kavēja lasot uzrakstus uz siera bumbiņu čipsu pakas...

Kāpjot ārā tāds frīks – savus 70 vecs čigāns mani uzrunāja apmēram tā: „Krhktrlknlprasd!?” Wtf? Es viņam atvaicāju „mh?”, bet šis tālāk, jautājoši pamācošā tonī turpina mani uzrunāt ar skaņām, līdzīgām, kas rodas krustojot veca suņa riešanu ar veča bezelpas bronhu klepu.

Vienalga nākamais būs nopietns ieraksts...