Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Kad ģimenes pašizveidotajā kolhozā kļūst par šauru un smacīgu, es paņemu velosipēdu un, pa ceļam iegriežoties veikalā, lai tur sekmīgi iegādātos alu, dodos uz Gaujas pusi. Tā var vai nu pabaudīt retos klusuma brīžus vienatnē, kas ir zelta vērtē, vai arī ar kādu no kolhoza biedriem, kas šajā sakarā jūtas līdzīgi, doties kopīgi kaut uz brīdi noliegt pastāvošo iekārtu. Šosvētdien bija īpaši jauki, jo, tukšojot 2. pudeli gardās dziras, sākās neliels negaiss, ko LV sinoptiķiem labpatiktos nodēvēt par orkānu :D. Tā nu izmirkām tiktāl, ka peldēties devāmies jau ar visām drēbēm.