lmr

19:36: vecmamma kendru visu laiku sauc kaut kā savādi. ķece vai kas nu tur. nekad nesaprotu. tagad tēzaurā skatos, ķece ir vai nu netīrumi un dubļi, vai arī vecs, nodilis matracis. dāvja kaķi bārniju viņa ilgi sauca par bārdiju, dažkārt par brendiju.

bet nu vispār viņa mani pēdējā laikā izbesījusi. neliek mani mierā ar savu jēzu, no viņas veļas ārā tikai un vienīgi samazgas, viss pasaules nelabums, ķece veļas ārā. kā viņa ienāk istabā un savēzē rokas, sāk trīcēt un vērt vaļā muti, es gribu ierakties zemē. viens un tas pats, cik nu kurā vietā šonedēļ nomiruši, ka tas noteikti tādēļ, ka neticīgi bija, un vēl lāsti deviņās paaudzēs, un mūžīgais ieteikums atrast savu draudzi, un ieteikums palasīt internātā tajās kristiešu lapās, CIK VISS IR SLIKTI. un es viņai saku, ka man riebjas viņas sliktās ziņas, ka neko labu viņa vispār neklausās un nemaz negrib dzirdēt vai zināt. un tad viņa atkal saka, lai es ieeju internātā un palasu, cik viss slikti, jo es nezinot, es tikai sūdus lasot, un tikai sūdi mani interesē. it kā es būtu tas, kurš dzīvo pasaku zemē, nevis viņa, kuras pasaule sastāv no pagalma, baznīcas un televizora, un no sasodītām burvestībām un labākās draudzenes ekstrasenses, bļed, it kā es visu mūžu dzīvotu mucā. viņa ar mani runā kā ar pilnīgu stulbeni.