"asaras ir labākā optika, lai redzētu cauri savai dzīvei" un es neraudu par sevi kādu laiku un lauzu galvu, vai tas tāpēc, ka kaut kas ir vai tāpēc, ka kaut kas nav. Kaut kādi monologi skan ausīs, bet intersantie stāsti ir beigušies. Nemitīgi mijas mizanscēnas, mainu maskas - klauns/dziļais skatiens. Un noplēšot veco masku, ikreiz aiziet gabaliņš epidermas. Geju pāris rozā kreklos, māte ar dēlu samta drēbēs. Es ar joni, Alu Pačino un ērču leksiku ("ieķēries?") Viens, viens, viens un arī viens, ledusskapis arī vienmēr viens. Un putekļusūcējs uz mata tāpat. Bet nē, ir gana. Arī gane. Labais gans, cigoriņu saldējums. Mellas, basas pēdas un čiekuri.
"kāds esot mani mānījis, beidzot tu teici un smējies"
jā, man šķiet, ka arī to jau teicu. atliek tikai skatīties. un pilsēta nebeidzas.
Dzīvoju savu vaņkas-staņkas dzīvi un esmu laimīga.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vaņka-staņka - he he..tu man atsauci jautras bērnības atmiņas.
ai, no šitā man visvairāk bail - radīt iespaidu un būt tādai depresīvai skuķei, kurai kosmētikas maciņā tikai melnās ēnas. Jo tā nav, pārsvarā esmu pozitīva, bet gruži ir stiprāki, un tad nu nenoturos. Turklāt gruži iedvesmo rakstīt.
(Reply to this) (Parent)