Vakar rīta pusē, kamēr citi vēl nebija īsti pamodušies un paguvuši ieņemt vietu ekrāna priekšā, ieslēdzu datoru un, atvēris darba failu,  pie sevis klusībā rupji nolamājos:"Bē..., kā negribas neko darīt, un vismazāk jau ar šito murgu noņemties!", un tā arī paliku, sēžot pie loga un vērojot, kā aizrit minūtes, stundas un sestdiena. Šorīt, kamēr citi vēl nebija pamodušies, ieslēdzu datoru, un pēkšņi pārņēma sajūta, ka tas viss jau reiz ir bijis.