¹  Mana pēdējā laika apsēstība ir parindes un paskaidrojumi². Sākās viss ar Džoisa Ulisa dažām sākuma lappusēm, kuru lasīšanas laikā vairākkārt šķīru beigas, lai apskatītos, kas tad nu man vēl būtu jāzin. Tad pievērsu uzmanību, ka paskaidrojumi beigās aizņem ap 25% no visa grāmatas apjoma (izdevuma krievu valodā nelegālas izcelsmes ciparojums, pieņemu, ka dažādiem izdevumiem paskaidrojumu apjoms var atšķirties). Ceturtdaļa! Vai nav izcili?! Turklāt it kā nebūtu ne mazāka iemesla pārmest autoram neprasmi skaidri izteikties. Taču lai nu tas paliek uz piezīmju un paskaidrojumu rakstītāju sirdsapziņas. Patiesībā tās palasīt ir pat itin interesanti. Vienīgā nelaime, ka šis ir tieši tas gadījums, kad lasot paskaidrojumus, aizmirsti, ko un kāpēc tas paskaidro. Te atkal dzima viena ideja romānam, kuru, tā kā pats nekad nerakstīšu, labprāt licenzēju , kā tagad moderni, ar Creative Common. Ideja gan nav par romāna tēmu, bet formu. Tātad, pats teksts ir kaut kāda figņa³, bet viss svarīgākais, stāsts, mesidžs un novēlējums nākamajām paaudzēm lokalizēts paskaidrojumos grāmatas beigās, kurus, saprotamu iemeslu dēļ, jāraksta pašam grāmatas autoram, neuzticot literatūrzinātniekiem, savai pamatskolas skolotājai, humanitāro zinātņu doktoriem un citiem nelabvēļiem.